Vija Smuidra Vasele pieder pie paaudzes, kurai bija jāiziet grūts dzīves ceļš – būt aizvestai no dzimtenes, dzīvot un strādāt svešumā, izjust badu un pazemojumu.
Vija Smuidra Vasele pieder pie paaudzes, kurai bija jāiziet grūts dzīves ceļš – būt aizvestai no dzimtenes, dzīvot un strādāt svešumā, izjust badu un pazemojumu. Bērna acīm viņa redzējusi ciešanas, bēdas.
Daļa represēto atgriezās atpakaļ, daļa… palika svešzemē. Atmiņas kā smagi akmeņi nospiež sirdi. Tik lieli kā piemiņas akmens Torņakalna stacijā, kur atcerēties visus aizvestos, atgriezušos un svešzemē palikušos dosies arī Vija Smuidra Vasele. Kad ir grūti, viņa savas atmiņas un sāpi izliek uz papīra. Un nav svarīgi, kā šos gara darbus nosauktu filologi. «Visu, kas ķēries pie sirds, es uzlieku uz papīra. Tā ir vieglāk pārsāpēt,» saka sieviete, kam sirdī sāpe. Bet ne naids. «Es zinu, kas ir Sibīrija,» tā Vijas kundze nosaukusi vienu no saviem darbiem.
Tēva mājas – bez tēva
Vectēvs godīgs zemnieks bija,
mācīts agronoms,
miežus tas un rudzus sēja,
dārzus stādīja.
Mans tēvs arī zemnieks bija,
arī agronoms,
bietes un kviešus sēja,
lopus audzēja.
Dieva svētība tiem bija,
druvas ziedēja,
augļi dārzos nobrieda un
lopi izauga.
Kas tad tie par senču grēkiem,
ka man jāmaksā,
un – visu mūžu jāstāv ceļmalā.
Vijas kundzes vectēvs un tēvs bija zemnieki, katram ap piecdesmit hektāru zemes, katram savas mājas – Lindiņi un Lielķēteles Vilcē. «Tēvs bija agronoms. Viņam bija liela saimniecība, veiksmīgi saimniekoja, kviešus eksportēja. No Vācijas tēvam bija atsūtīts traktors, tāds ar lieliem metāla riteņiem, ar to strādāt prata tikai viņš,» stāsta Vaseles kundze.
Vaseļu ģimenē bija četri bērni – trīs brāļi un Vija. Kad tēvs saslimis ar nervu kaiti, nonācis Ģintermuižā un nomiris. «Kā zināms, vācieši nervu slimniekus neārstēja, tikai eksperimentēja ar dažādām zālēm. Tā tēvu mēneša laikā nozāļoja. Atceros, kā es stāvu pie tēva gultas, bet viņš, nevarēdams parunāt, skatās, un pār vaigu rit asara,» atminas Vijas kundze. Tas bija 1943. gadā, vācu laikā, kad mazajai Vijai bija četri gadiņi.
Tā pēc tēva nāves četri bērni, māja, saimniecība – desmit govis un četri zirgi – palika uz sievietes pleciem. «Mammu vienmēr atceros laipnu, gādīgu, kas arī pēc Sibīrijas gadiem bija saglabājusi cilvēkmīlestību,» saka Vaseles kundze.
Mātei plika galva, šausmu pilna
sirds,
svētbilde tai rokās, šausmas arī
acīs mirdz.
Vagoni jau pilni, vēl un vēl ved klāt,
veči dūkst, bērni raud, sievas
vaimanā.
Uz Sibīriju – ar mammu
Nākamās atmiņas Vijai saistās ar skolas laiku, kad 1949. gada 25. martā viņa, būdama astoņus gadus veca, nākot mājās no skolas, pie mājas ieraudzīja mammu raudam ar trīsgadīgo brālīti uz rokām. Līdzās stāvēja divi vīri ar šautenēm. «Mammai pirmā doma bija, ka visus uz priedēm vedīs nošaut. Nevienam jau neteica, ka vedīs uz Sibīriju. Tā mamma stāvēja un gaidīja, kamēr no skolas pārnāks pārējie brāļi. Vecākajam bija divpadsmit gadu, vidējam – deviņi. Karavīri neļāva nekur iet, baidīdamies, ka neaizmūk, neļāva paņemt līdzi mantas. Iejūdza mūsu pašu zirgu un aizveda. Mājā palika vectēvs – mammas tētis, viņa sarakstos nebija, jo viņam bija cits uzvārds. Mūs aizveda uz pagastu, kur stāvēja kravas mašīna. Jelgavā sagrūda iekšā vagonos, tie bija stāvgrūdām pārpildīti, tikai ar divām nārām gar sāniem.»
Vienā vagonā bijuši sagrūsti kādi astoņdesmit, pārsvarā veci cilvēki un bērni. Vagonā, kurā atradās Vaseļu ģimene ar četrām atvasēm, jaunākie bija divgadīgas dvīnītes un Vijas mazais brālītis, bet blakus vagonā kāda sieviete dzemdēja. Gulēja rindas kārtībā. Savas vajadzības pieaugušie kārtoja turpat pie vilciena, kad tas apstājās. Tā viņus veda līdz Omskai, kur nokļuva aprīlī. Veļikije Lukos iedeva ūdeni un sāka dot zupas. Katrā stacijā bija karsts ūdens, taču cilvēkiem nebija līdzi trauku, kur to ieliet. «Mans mazais brālītis mammai teica: «Mammu, brauksim mājās, es būšu labs, es gribu savā gultiņā!» Lai arī man bija grūti, es sapratu, ka mammai ir neizmērojami grūtāk. Brālītis prasīja ēst un dzert. Kad mamma gulēja, lika viņu sev virsū, lai nebūtu jāguļ uz cietām nārām. Šā brauciena laikā kļuvām līdzīgi vecīšiem, jau vairs nebijām bērni. Mūsu bērnība palika mājās – Latvijā,» spriež Vijas kundze. Mirušos karavīri izlika turpat pie sliedēm un atstāja. Kad sastāvs nokļuva līdz Slovjankas ciematam, cilvēkus sasēdināja pajūgos un veda tālāk. Braucot pāri Irtišai, ielūza ledus, kamanas sagāzās, un daži ceļu mēroja slapjām drēbēm un kājām vēršu pajūgos.
Vietējie – ar naidu
«Vietējie uz mums skatījās kā uz cilvēkēdājiem. Staļina režīma propaganda bija sasniegusi arī tālos ciematus. Mēs esot dzīvus krievus cepuši, dedzinājuši un gandrīz vai ēduši. Tikām pielīdzināti vāciešiem, mūs sauca par fašistiem. Viena vietējā ģimene pieņēma vienu latviešu ģimeni. Dzīvojām vienā istabā ar saimniekiem. Vietējie arī bija pārsūtītie ukraiņi, iepriekš represēti. Mūs uzņēma Boijko ģimene – ukraiņu sieva ar trīs bērniem. Boijko tante bija labsirdīga – kad izslauca gotiņu, pienu mazajam brālītim krūzītē ielēja. Vēlāk viņš pats jau skrēja ar kādu atrastu konservbundžu pēc piena. Viens septiņpadsmitgadīgs krievs no blakus mājām mazo brāli sasita, viņš aizmuka stepē. Mamma, pārnākusi no darba, metās meklēt, pret rītu atrada, taču kopš tās dienas viņš nerunāja, tikai īdēja,» atceras māsa. Vēlāk brālis no visa baidījies, vēl tagad miegā lecot no gultas. Viņš ir invalīds. Bijis arī gadījums, kad krievs Nikolajs Burda Vaseļu vecāko brāli putenī ar zirgu meklējis un atradis. Vijas kundze uzskata, ka tautībai neesot sakara ar cilvēcību vai cietsirdību.
Ar asarām acīs viņa atceras: «Kas strādāja kolhozā, tas dabūja 200 gramu maizes dienā. Mēs, bērni, skraidījām pa sādžu un meklējām kādas miziņas vai ko citu mutē liekamu. Atceros, kā mamma pārnes mājās kaut kādu gaļu un vāra. Ienāk draudzene un prasa: Vasilīt, ko tu dari! Tā taču ir maitas gaļa! Tu noindēsi bērnus! Mamma atbildēja, ka lai labāk bērni mirst no slimības nekā no bada.»
Kamēr bija dzīvs Staļins, arī vietējiecieta badu. Vēlāk represētās ģimenes jau drīkstēja apstrādāt pushektāru zemes, audzēja kartupeļus. Pēc Staļina nāves arī vietējo attieksme pret izsūtītajiem mainījusies. 1953. gadā Vija sāka iet skolā un pabeidza Sibīrijā četras klases. «Sākumā ar vietējiem bērniem bijām kā divas nometnes. Taču, kad braucām mājās, no mums atvadījās ar asarām acīs, ilgi sarakstījāmies, brālis septiņdesmitajos gados aizbrauca ciemos, viņu sagaidīja vai viss ciems.» Pirmā izslauktā piena krūzi Vijas kundze salīdzina ar svētku šampanieša glāzi. «Mēs palikām dzīvi, pateicoties mammītei, – viņa iemanījās adīt un šūt un rokdarbus mainīīja pret ēdamo. Skolā sākumā nevarējām iet, jo mums bija basas kājas. Ziemas bija bargas – ap četrdesmit grādu, māju kurināja ar salmiem. Ziemās pa jumta atveri no rīta izlien ārā un tad atrok durvis.»
Atpakaļceļš – bez vectēva
Tiklīdz latviešus izveda, viņi sāka rakstīt dažādām iestādēm, lūgdami atļauju atgriezties. Iespēja radās tikai pēc Staļina nāves.
«Kad mamma saslima, lai mēs nenokļūtu bērnunamā, mūs pieskatīt no Latvijas atbrauca vectēvs un, saslimis pats, Sibīrijā arī palika. 1954. gada jūlijā atnāca atļauja braukt mājās. Ceļa naudas izsūtītajiem nebija, par graudiem maksāja tikai rudenī. Vecākais brālis uz Latviju aizbrauca agrāk, lai sameklētu vietu, kur palikt. Tas bija 1955. gadā.
Mūsu tēva mājās bija izmitinātas citas ģimenes. Brālis sameklēja istabu, taču viņu tūlīt paņēma dienestā. Nākamie aizbrauca mamma ar mazo brālīti. Mēs ar vidējo brāli palikām, lai pārdotu māju un saimniecību. Atbraucām rudenī. Kad vilciens iebrauca Rīgā, pirmais, kas radīja izbrīnu, bija latviešu valoda. Asaras bira, skatījāmies viens uz otru, gatavi zemi bučot. Visus šos gadus Latvija rādījās sapņos – redzi māju, aizej līdz tai, bet pa durvīm iekšā netiec un – pamosties.»
Mājup – ar trīcošu sirdi
Vijas kundze ceļu uz dzimtajām mājām atceras ar satraukumu – ar brāli puskilometru gājuši vairākas stundas: «Ej un domā, ka tik nepamosties!» Taču vietējie uz mums skatījās ar aizdomām. Nepieņēma.
Pēc atgriešanās kolhozā strādājusi par slaucēju. Pašiem bija iedalīts pushektārs zemes. Vēl tagad Vijas kundze tēva mājas juridiski nav atguvusi. Jau bijusi tiesa, taču ir dažādi šķēršļi, kas traucē tās atdabūt.
Nākotne – ar atvasēm
Vijas kundze ir izaudzinājusi piecus bērnus. Nu jau sagaidīti pieci mazbērni. Svētkos ģimene vienmēr ir kopā. Taču arī tagad viņas sirds nav mierīga par apkārt notiekošo netaisnību, valstsvīru attieksmi pret Latviju, tautu, visvairāk pret zemniecību.
«Visi skatās, cik tērē mūsu prezidente, stāstot pasaulei par Latviju un latviešiem, taču kur aiziet sazagtais pašu valstī, tas nevienam nerūp,» uzskata Vija, «Pasaulei ir jāskaidro, kas tie leģionāri ir bijuši, kuriem bija jāstājas vācu armijas rindās. Viņi taču krita uz savas zemes, ne Čečenijā, Krievijā, Vācijā vai kur citur. Viņi savu zemīti aizstāvēja, kāpēc sabiedrības attieksme pret viņiem ir noliedzoša? Vai pašu tautai būtu viņi jānoniecina? Kāpēc krievi var iet pie saviem pieminekļiem, dziedāt savas dziesmas, nesot Staļina bildi, taču viņš nīdējis cilvēkus, arī krievus, bet mūsu leģionāri nevar nolikt ziedus pie savas piemiņas vietas? Tāda ir politika. Tāpēc, lai naktī mierīgi varētu gulēt, es savas domas izlieku uz papīra.»
Kad Vija Vasele viesojās pie meitas Amerikā, viņa satikās ar daudziem latviešiem – jaukiem cilvēkiem, kas kā svētumu glabā savu senču piemiņu, atmiņas un ilgas pēc dzimtenes. Tā iespaidā arī radās viens no pēdējiem dzejoļiem, kura pirmās rindas skan:
Latvija, no Amerikas tavi bērni tev
sveicienus sūta,
tevi mīl viņi, nemīlēt tevi ir grūti.»
Vijas kundzes atmiņās un dzejā ieklausījās Egita Veinberga
