1943. gada Ziemassvētki nebija sniega kupenām bagāti. Visapkārt bija dubļi un peļķes.
1943. gada Ziemassvētki nebija sniega kupenām bagāti. Visapkārt bija dubļi un peļķes. Taču laika apstākļi nespēja iespaidot sirsnīgo noskaņu, kas valdīja divu cilvēku sirdīs. 25. decembrī Sv.Annas baznīcā laulājās Aspazija un Alfrēds Bērziņi.
1942. gadā, kad nākamie dzīvesdraugi satikās, Aspazija strādāja Valgundes pagasta valdē par mašīnrakstītāju. Alfrēds ieradās sākt sekretāra palīga gaitas, un viņiem, diendienā kopā strādājot, vienam pret otru radās simpātijas.
Pirmais, ko pamanīju Alfrēdā, bija gaišie mati un gaišais uzvalks. Tas viss kaut kā saplūda kopā, un šis cilvēks man nemaz nelikās kas īpašs. Vēlāk, kad strādājām kopā, redzēju, ka Alfrēds ir interesants un sirsnīgs. Mūs stipri tuvināja kopīgās intereses par mākslu, atceras Aspazija.
Arī Alfrēds savu nākamo dzīvesbiedri «tā īpaši» sācis uzlūkot, kad kāds laiciņš jau bijis kopā nostrādāts.
Pēc gada nolemts, ka jāsalaulājas. Nevienam no viņiem nav bijušas šaubas par izdarīto izvēli. Aspazijai vienīgi tad jocīgi kļuvis ap dūšu, kad baznīcā trešajā uzsaukšanas reizē teikts: «Vai tu esi tas, kam bija nākt, vai man bija citu gaidīt?»
Aspaziju un Alfrēdu laulāja prāvests Ķullītis, un viņa vēlējumi jaunlaulātajiem palikt kopā ir piepildījušies abi ir blakus joprojām.
Izsūta katru uz savu pusi
Sāpīgs pārdzīvojums bijis tad, kad gadu pēc laulībām jaunajiem vajadzējis šķirties. Izsūtīšanā katru aizveda uz savu pusi: Aspaziju uz Urāliem, Alfrēdu uz Kemerovas apgabalu.
Kādu laiku es pat nezināju, kur mans vīrs atrodas, saka Aspazija. Tad mana mammīte saņēma no Alfrēda vēstuli, kurā viņš bija minējis atrašanās vietu. Tā mēs viens otru atradām. Mani atbrīvoja pirmo, atgriezos mājās. Pēc mēneša pārradās arī Alfrēds.
Direktors un bibliotekāre
Pēc atgriešanās dzimtenē pirmā darbavieta abiem bijusi Bauskas rajona Pilsrundāles skola, trīs gadus vēlāk Bruknas skola, kurā Alfrēds sācis direktora gaitas. Aspazijas ziņā bijusi bērnu pašdarbība, viņa mācījusi gan teātra spēli, gan deju soļus. Vēlāk valdība sākusi pieprasīt, lai skolotājiem pašiem būtu laba izglītība. Tā kā Aspazijai bijusi vidējā, viņa no skolas aizgājusi. Dabūjusi kluba vadītājas vietu, vēlāk sākusi strādāt par bibliotekāri. Tā aizskrējuši 18 gadu.
Bruknas skolu katru gadu beidza vidēji 20 bērnu, bet pamazām šis skaits samazinājās, un skolu slēdza. Mēs savu darbu turpinājām Īslīces ciemā. Es strādāju skolā par mācību daļas vadītāju, bet Aspazija bija ciema bibliotēkas vadītāja, stāsta Alfrēds.
Auņanas prieks
No Īslīces Aspazija un Alfrēds atgriezušies mājās Jelgavā. Nopirkuši pamatus, uzbūvējuši māju vietu, kur vīt īstu un siltu ģimenes ligzdu. Nu tajā rit jau 22. gads.
Aspazija pievērsusies tautas daiļamatniecībai, Alfrēds braukājis uz Zālītes internātskolu, mācījis bērniem vēsturi.
Aušana ir vaļasprieks, ar ko Aspazija aizraujas vēl tagad.
Iesēžos stellēs un jūtos kā savā zirgā, smejas Aspazija. Lielāka prieka man nav. Pašai ir tik interesanti, kas no iecerētā iznāks! Pie stellēm sēžos tikai iedvesmas brīdī un attiecīgā noskaņojumā. Ja esmu ar kaut ko neapmierināta, dusmīga, zinu no aušanas nekas neiznāks. Ornamentu un krāsas izdomāju vispirms.
Aspazijai patīk puķes. Vajag tikai aiziet pie viņas vasarā, lai nokļūtu rūpīgi koptā dārza puķu varā.
Arī Alfrēdam ir divas mīļas nodarbošanās. Pirmā kartotēkas veidošana. Tā stāsta par nozīmīgu un Latvijā populāru cilvēku kapu pieminekļiem. Aspazija atceras, ka, dodoties ekskursijās, citi vienmēr ievērojuši ja līdzi brauc Bērziņš, maršruta plānā būs arī kādu kapu apmeklēšana.
Otra Alfrēda aizraušanās ir metālkalšana. Mājā pie sienas ir redzami vaļasprieka augļi. Agrāk viņš esot darbojies arī ar koku. Īslīces skolā palikuši daudzi viņa darbi.
Enerīija, kas palļdz dzļvot
Abiem Bērziņiem pašiem šķiet neticami, ka klāt jau 50. kāzu gadadiena. Pa kuru laiku?
Kopā ar gaviļniekiem priecājas vedekla Ziedone, kas abiem ir tuva un mīļa kā pašu meita, un divi mazbērni Gatis un Zane. Dēlu Andi pirms gada pie sevis paņēmusi Zemesmāte.
Vienmēr esam labi sapratušies, pateicoties Alfrēda labestībai un mūsu kopīgajām interesēm. Kopā esam nodzīvojuši tik ilgi, pateicoties arī labajiem draugiem, kas mums rosās apkārt. Aizvadītajos Ziemassvētkos saņēmām vairāk nekā 50 apsveikuma kartīšu. Daudzas ir no bijušajiem skolēniem. Šie cilvēki mums palīdz dzīvot, viņi sniedz mums īpašu enerģiju. Protams, arī mūsu dzīvē bijušas vētras, kad, šķiet, tā laiva tūlīt apgāzīsies, bet viss beigās ir nokārtojies un atrisinājies. Mēs esam dzīvojuši saulainu dzīvi, rezumē Aspazija.
