Mēs ar sievu esam liepājnieki, bet nu jau desmito vasaru vadām dēla dārza mājiņā netālu no Svētes upes, redakcijā ienācis, stāstīja Imants Arājs.
Mēs ar sievu esam liepājnieki, bet nu jau desmito vasaru vadām dēla dārza mājiņā netālu no Svētes upes, redakcijā ienācis, stāstīja Imants Arājs. Esam jau gados, tādēļ reizi pa reizei piemetas arī kāda kaite. Tā, 16. jūlija naktī sievai, kas slimo ar sirdi, kļuva slikti. Vedu viņu uz «ātrajiem», taču tumšajās pilsētas ielās apmaldījos. Prasīju ceļu degvielas uzpildes stacijā, prasīju kādam klīstošam jaunietim tie nezināja. Garāmbraucošs auto nepieturēja. Un var jau arī saprast pulkstenis bija viens naktī. Braucu uz vienu, uz otru pusi nekā. Līdz vietā, kur beidzas Raiņa un sākas Filozofu iela, apturēja kāds vieglais auto. Vaicāju pēc ceļa. Šofera blakussēdētājs izkāpa un tūlīt pienāca pie sievas, izmērīja asinsspiedienu un pa mobilo tālruni izsauca «ātros». Brīvas mašīnas acīmredzot nebija, tādēļ vīrietis aicināja mūs sekot un mēs nonācām slimnīcā, kā jelgavnieki saka vecajā. Tur par sievu rūpējās kardioloģijas nodaļas mediķi. Tagad sieva ir, cik jau nu iespējams, atveseļojusies un mēs atkal esam kopā.
No sirds pateicos mediķim, kurš, ja es tai uztraukumā pareizi saklausīju, sevi nosauca par Viktoru Beļēviču! Lai Dievs palīdz viņam un arī pārējiem, kas bija automašīnā kopā ar viņu un pieturēja, lai palīdzētu cilvēkam. Lai viņiem veselība un tikpat atsaucīgas sirdis vienmēr!
Liepājnieka stāstīto pierakstīja Aija Rone
