Ar bažām un cerībām gaidījām divtūkstošo gadu.
Ar bažām un cerībām gaidījām divtūkstošo gadu. Nu tas ir klāt. Mans tēvs dzimis 1900. gadā. Kā jauno simtgadi sagaidīja, viņš gan neatcerējās, taču vēlāk vecāki stāstījuši, ka gaviles bijušas vienreizēji skaļas un uguņošana – krāšņa. Arī toreiz nav bijis īstas vienprātības, kad jaunais gadu simts sākas – ar 1900. vai 1901. gadu. Manam tēvam dzimšanas dienu vēlāk vajadzējis mainīt uz jauno stilu. Ierēdnis, labi to rēķināšanu neprazdams, uzskatījis, ka viņš dzimis 19. gadsimtā.
Stāsta jau arī, ka tūkstošo gadu esot ieskaitījuši otrajā gadu tūkstotī un tā esot tāda tradīcija – jaunu gadsimtu un tūkstošgadi sākt skaitīt ar nulles gadu. Bet sausiem matemātiķiem jau laikam to nepierādīsim, ka divtūkstošais gads ir trešajā gadu tūkstotī…
Bet tie, kuriem galvenais ir tas, ka, gadskaitli rakstīdami, varēsim sākt ar ciparu 2 un pievienot trīs nulles, jauno gadu bez lielām ovācijām sagaidīt vis nevarēs.
Un tāpēc:
– uguņosim tā, kā var uguņot tikai reizi tūkstoš gados;
– pacelsim šampanieša glāzes, kā var pacelt tikai reizi tūkstoš gados!
Iedzersim šampanieti par to, ka Nostradamus ir kļūdījies – 2000. gadā pasaules gals nav pienācis. Iedzersim par pašu šampanieti (to otrajā gadu tūkstotī izgudroja franči)!
Pacelsim glāzes par lielpilsētas statusa piešķiršanu Jelgavai trešajā gadu tūkstotī! Par latviešu valodu arī ceturtajā gadu tūkstotī!
Par to, ka tieši mums ir laimējies sagaidīt 2000. gadu! Esi sveicināts, divtūkstošais!
