«Ir invalīdi, kas apgalvo, ka ir kauns iet uz ielas. Man šo kompleksu nav. Jo vairāk mēs iesim cilvēkos, jo vairāk varēsim panākt. Un, ja nevar iziet ārā, tad vajag atvērt logu un kliegt. Uz paplātes klāt neko nenesīs,» saka Kārlis Rūba.
«Ir invalīdi, kas apgalvo, ka ir kauns iet uz ielas. Man šo kompleksu nav. Jo vairāk mēs iesim cilvēkos, jo vairāk varēsim panākt. Un, ja nevar iziet ārā, tad vajag atvērt logu un kliegt. Uz paplātes klāt neko nenesīs,» saka Kārlis Rūba. Viņa ikdiena paiet, sēžot ratiņkrēslā.
Kad «Ziņas» tikās ar Rūbu ģimeni, liela daļa Kārļa domu saistījās ar gaidāmajām mācībām – Kārlis cer kļūt par vides pieejamības ekspertu, un, spriežot pēc apņēmības, viņš šim darbam grib pievērsties nopietni.
Kā tas sākās
Kārlis ir pazīstams ar to, ka bija pirmais Latvijā, kas sāka ratiņkrēslā piedalīties maratonos. «Vispirms bija Tautasdziesmas maratons. Ar istabas ratiem nobraucu 42 kilometrus. Tad nāca citi, dabūju speciālus ASV ražotus ratus. Tagad finansiālu apstākļu dēļ vairs tik bieži maratonus nebraucu. Palicis tikai tas, kuru organizē Tukuma sporta klubs. Tam ir ļoti uzņēmīga vadītāja Linda Frišenbrūdere. Maratona garums ir 250 – 300 km, un to pieveicam nedēļā. Šie maratoni jau ir kļuvuši tradicionāli,» stāsta Kārlis.
Garākais maratons, kurā Kārlis piedalījās, bija 8000 km garš. Tā maršruta galapunkti bija Sanktpēterburga un Alma-Ata.
Kādreiz, kad Kārlis bija invalīdu sporta kluba «Optimists» biedrs, viņš vispirms piedalījās lodes grūšanā, mešanā un citās disciplīnās. Maratons nāca vēlāk.
«Arī tagad mani aicina Ruta Kļaviņa, taču materiālu apsvērumu dēļ nevaru atļauties startēt. Nav taču jēgas ķeksīša dēļ reizi gadā vai mēnesī atrādīties. Masa jau nav vajadzīga. Ja nodarbojies, tad to dari kārtīgi,» tā Kārlis.
Taču tā nav, ka Kārlis vairs nekādās citās sporta disciplīnās vairs nepiedalās, piemēram, vēl decembrī viņš novusa turnīrā izcīnīja otro vietu.
Vides pieejamības eksperts
Tā kā tik sportisku un aktīvu invalīdu nav pārāk daudz, maratonos Kārlis ir iepazinies ar cilvēkiem, kuriem ir līdzīga rakstura veselības problēmas. Protams, arī citi viņu pazīst. Tā pagājušajā vasarā invalīdu un viņu draugu apvienības «Apeirons» biedri Kārli uzaicināja piedalīties iecerētajā projekta «Vides pieejamība – sociālā dialoga stūrakmens pašvaldību lī- menī» apmācības programmā un kļūt par vides pieejamības ekspertu – speciālistu, kas, sadarbojoties ar valsts un pašvaldības institūcijām, veicinātu pieejamas vides radīšanu visā valstī jeb, vienkārši runājot, palīdzētu ar savām zināšanām izveidot ratiņkrēslos sēdošajiem ērtas uzbrauktuves un daudzas citas, veselam cilvēkam it kā nesaprotamas lietas.
«Man ir kāds paziņa, arī «ratiņnieks». Viņš mācījās ASV un tagad ir vides pieejamības eksperts Lietuvā. Viņš stāstīja, ka Amerikā, piemēram, ikvienā ēkā jābūt uzbrauktuvei un citām ierīcēm, lai cilvēks ratiņos spētu pārvietoties. Tas nekas, ja tajā firmā neviens ar ratiņkrēslu nebrauks. Uzņēmējam esot lētāk tos ierīkot, nekā katru gadu maksāt soda naudu,» stāsta Kārlis.
Otrdien Kārlis brauc uz Rīgu, uz pirmo semināru. Plānots, ka tie būs astoņi. Mācību materiāli ir sagatavoti, sadarbojoties ar attiecīgajām Zviedrijas organizācijām, un vides pieejamības eksperts varēs konsultēt, piemēram, par to, cik liels drīkst būt uzbrauktuves slīpums.
«Ir tādas vietas kā stāvās kāpnes pie mūsu daudzdzīvokļu mājas. Ja tur uztaisītu uzbrauktuvi, pat ratus stumjot, nevarētu pa to lejā un augšā tikt. Bet, ja vēl ārā apledojums, tad ar visiem ratiem uz mutes gan stūmējs, gan braucējs,» Kārlis šajos jautājumos jau eksperts. Viņš ir pietiekami redzējis pozitīvus piemērus Vācijā un Polijā, kā arī pa savas mājas kāpņu pakāpieniem neskaitāmas reizes atmuguriski lejā un augšā vilcies.
Mācībās noteikti noderēs iegūtās datorzināšanas. Tikai žēl, ka pašiem nav mājās sava datora. Kārlim un arī bērniem tāds ļoti noderētu.
Pa uzbrauktuvi uz kiosku
Jelgava nav izņēmums. Arī tur ir ļoti daudzas iestādes un veikali, kur cilvēks ratiņkrēslā iebraukt nevar. Bet tur kur ir, ne vienmēr tās ir reāli izmantojamas.
Kārlis: «Pie Domes uztaisīja uzbrauktuvi – atklāšana bija tik svinīga kā uz Skrundas lokatora spridzināšanu. Ārskata foto – avīzē. Bet kāpēc tālāk neskatījās? Tagad Domes vestibilā ir Informācijas centrs un bankas filiāle, bet sākumā bija tikai avīžu kiosks. Iznāk, ka uztaisīju uzbrauktuvi tāpēc, lai varētu avīzes nopirkt vai no lietus paslēpties. Vēlāk gan parādījās informācija, ka pie Domes durvīm esot zvana poga. Es gan to neatradu. Kad to piespiežot, nez no kurienes kāds atnākšot un pasaukšot, ko vajag. Labi, lai pasauc. Bet esmu atbraucis nokārtot kādu lietu, un man ir pilns klēpis ar dokumentiem. Kamēr es tos šķiroju, viens nokrīt zemē, cits skrien garām un uzkāpj tam virsū. Kāpēc man jāsēž lejā? Vai nevar uztaisīt kā sociālajā mājā uz 1. stāvu pacēlāju un atvēlēt vienu istabu?
Invalīdiem grūti iekļūt kultūras namā, bet iekārtot uzbrauktuvi būtu vienkārši. Pilsētā ir tik daudz būvgružu. Vēl tikai nedaudz cementa, un vienkārša uzbrauktuve gatava. Saka, naudas nav, bet no tik elementārām lietām taisa lielas problēmas. Trīs mēnešus nomācījos datorkursos Pieaugušo apmācības centrā. Un visus trīs mēnešus mani nēsāja iekšā un ārā.»
Ikdiena, ikdiena…
Rūbu ģimenes rocība nav liela. Kārļa invaliditātes pensija – nepilni 60 lati. Paldies Domei – tiek kompensēta daļa komunālo maksājumu. Tāpat, ja visi striķi trūkst, nekad neatsaka SIA «Kulk» direktors Gunārs Bubulis, šajā uzņēmumā Kārlis pirms avārijas strādājis. Ir vēl daudz labu cilvēku, kas ir palīdzējuši, bet sliktos viņš nepiemin.
Kārlis no koka uzmeistaro kādu plauktiņu, sālstraukus, pakaramos. Pašmācības ceļā ir apguvis karošu grebšanu. Ar to viņš cenšas piepelnīt klāt kādu latu un savus darinājumus pārdot Jelgavas tirgū: «Veikalā divi dēlīši sasisti kopā – plauktiņš par astoņiem latiem. Tirgū vaimanā – dārgi, bet es ap to vienu «štruntiņu» veselu nedēļu esmu darbojies. Un pārdodu lēti. Tirgus ir tirgus. Citreiz kaut ko pārdod, citreiz – ne. Cerējām, ka pirms jaungada tur izdosies savu budžetu papildināt, taču uznāca aukstums un sniegs, netiku no mājas laukā. Ar ratiem nekur nevarēja aizbraukt – līdz pusriteņiem kupenā.»
Ikdienā ar Kārli visvairāk kopā ir Velga. Bērniem – katram savas gaitas un darīšanas. Vēl ir divi četrkājaini lutekļi – runcis Minis un tikai pērnā gada rudenī ģimenē ienākusī Dora. Mazo kucīti vecākā meita Linda atnesa no dzīvnieku patversmes. «Lindai ļoti patīk dzīvnieki, tāpēc jau trešajā klasē viņa nolēma mācīties par veterinārārsti. Līdz tam gribēja būt cilvēku dakteri. Viņa teica, ka šitie dakteri neprot tēti izārstēt, es izārstēšu. Vecākā meita studē budžeta grupā, redzu, mācās nopietni. Lauris būs automehāniķis. Bet Ilzei priekšā devītās klases izlaidums,» stāsta Velga.
Rūbu ģimene dzīvo labiekārtotā daudzdzīvokļu mājā. Viss jau ir labi, bet dzīvoklis liels un komunālie maksājumi aug. Tāpēc Rūbu ģimenei ir kāds sapnis, kuru vislabāk formulē Kārlis: «Braucot dažkārt redzu lauku mājas, kurās neviens nedzīvo. Vai nu saimniekiem dzīvoklis pilsētā, vai tie miruši, nezinu. Tikai pēc dažiem gadiem, braucot atkal tur garām, mājai logi izdauzīti, jumts ielīcis, celiņi aizauguši. Priecātos, ja mēs varētu tādu māju nopirkt, ne jau uzreiz, bet pamazām izmaksāt. Lai no ceļa nebūtu tālu un jaunatne varētu līdz skolām aizbraukt. Tad būtu vēl viens zemes pleķītis apkopts.»
Kārlis arī nespēj saprast to, kā var dzīvot laukos un būt badā: «Kūts tukša, dārzā nezāles. Bet tik vien spēj kā vaimanāt, ka nekā nav.»
Jebkurā gadījumā šajā ģimenē bezcerību nejūt. Kārlis ir gatavs strādāt un piedalīties.
***
Vizītkarte
Kārlis Rūba, dzimis 1955. gadā Jelgavā.
Pabeidzis Jelgavas 4. vidusskolu.
Pēc smagas avārijas no 1985. gada Kārļa dzīve pārsvarā rit riteņkrēslā.
Precējies, sieva Velga.
Trīs bērni: vecākā Linda šogad sākusi studēt LLU Veterinārmedicīnas fakultātes 1. kursā budžeta grupā, Lauris mācās Tehniskajā licejā par automehāniķi, bet Ilze – Jelgavas 2. ģimnāzijas 9. klasē.
Kārlis piedalījies daudzos maratonos. Garākais no tiem notika 1994. gadā, kad piecpadsmit pirmās grupas invalīdi riteņkrēslos nobrauca 9000 km pa piecpadsmit bijušo PSRS republiku teritorijām. Pēc maratona visi tā dalībnieki saņēma Krievijas Federācijas apbalvojumu «Par vīrišķību».
Pērn pabeidzis Latvijas Sieviešu invalīdu asociācijas «Aspazija» organizētos datorapmācības kursus.
Jaunnedēļ Kārlis sāks mācīties invalīdu un viņu draugu apvienības «Apeirons» projekta «Vides pieejamība – sociālā dialoga stūrakmens» apmācības programmā, lai kļūtu par vides pieejamības ekspertu.
