Virsrakstā sacītais pieder grāmatnieku muzeja «Ķipi» vadītājai dobelniecei Aijai Štosai. Viņa vienmēr ir bijusi un aizvien vēl ir aizņemta un stipra sieviete.
Virsrakstā sacītais pieder grāmatnieku muzeja «Ķipi» vadītājai dobelniecei Aijai Štosai. Viņa vienmēr ir bijusi un aizvien vēl ir aizņemta un stipra sieviete. Lai arī sasniegts cienījams vecums, gadus un džemperus viņa neskaita un bieži vien uzreiz arī nepateiks, cik tad īsti to ir «saskrējis».
Viss mūžs ar grāmatu
Grāmatā – tā ir īstā Aijas mīlestība. Viss, ko viņa dara, saistās ar grāmatu. Kad viņai vaicā, no kurienes tas nāk, Aija Štosa atsmej:
– Tas viss ir gēnos. Māte ļoti gribēja kļūt par skolotāju, brīvos brīžos viņa dzeju rakstīja. Taču dzīve iegrozījās tā, ka izglītībai naudas nepietika…
Mātes sapni īstenoja Aija. Trīsdesmit gadu viņa ir nostrādājusi par literatūras skolotāju, ducis pavadīts vietējās avīzes redakcijā. Arī tagad Aija vēl uzraksta kādu rakstu avīzei.
– Reizēm ar mazbērniem kopā kaļam rīmes, bet reiz uz Jaungadu visiem radiem un draugiem apsveikumos bija mūsu sacerēti pantiņi,– stāsta Aija.
Daži no 19 vaļaspriekiem
Ar šādu nosaukumu Dobeles muzejā bija apskatāma izstāde. Visi Aijas Štosas vaļasprieki saistīti ar grāmatu. Nozīmīga ir viņas ekslibru kolekcija. Tajā ir vairāki tūkstoši galvenokārt literātiem veltītu grāmatzīmju. Aija veidojusi arī kartotēku, bet lielās aizņemtības dēļ šis «smalkdarbs» pārtraukts. Taču precizitāte tiek ievērota, apmeklējot visus ar grāmatzīmēm saistītos pasākumus. Jau kopš 1977. gada tiek rakstīta dienasgrāmata par ekslibristu aktivitātēm ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā un Igaunijā. Tā ir vērtīga ekslibristu vēstures liecība.
Aijai Štosai arī pašai ir vairāk nekā 40 mākslinieku veidotu grāmatzīmju. Pirmo viņai kokā griezis Oto Mednis, un tajā precīzi attēlota viņas būtība – lauku sieva ar nēšiem stiepj grāmatas.
Ar grāmatu vākšanu vien nepietiek, Aija tās visas cenšas arī izlasīt. Vai esat mēģinājuši lasīt un adīt vienlaikus? Aija to var. Mierā nosēdēt viņa nespēj nekad. Tamborēt, adīt, izšūt – tie arī ir viņas vaļasprieki.
– Ieskrieties un skriet vienā elpas vilcienā līdz pat dzīves galam – tā ir īsta dzīve! Es baidos apstāties, jo tad inerces dēļ var arī pakrist un piecelties būs grūti,– saka Aija, citēdama Gunāru Treimani.
Kolekcija Aijai ir izveidojusies arī no baltajiem darbiņiem, mazāk gan pašas darinātiem, jo sīkiem darbiem trūkstot pacietības:
– Man vajag ātru rezultātu, vairāk citu roku veikuma. Apbrīnoju sievas, kuras mežģīnes prot darināt izšujot. Tādēļ arī vācu rokdarbus, ko citi izmet, lai redzētu, kā jāstrādā.
«Ķipi» – kā bērns
Grāmatnieku muzejs «Ķipi» ir Aijas Štosas auklējums, un viņa to uzskata par vienu no saviem bērniem, ko nedrīkst un nevar pamest. Vispirms, protams, grāmatas, to tur ir tūkstošiem. Bet arī:
– Man patīk lauki, tas zaļums. Pavasarī sēžu pie loga un skatos, kā puķe aug.
Šobrīd Aijai ir Puškina laiks, jo šogad tiks svinēta lielā dzejnieka divsimtgade. Arī «Ķipos» tā, protams, tiks atzīmēta. Lai kārtīgi sagatavotos, jāpaspējot daudz ko izlasīt un pārlasīt.
«Ķipos» 17. janvārī sākās desmitais darba gads, diemžēl visai neveiksmīgi – pagājušajā nedēļā kādi svešas mantas tīkotāji muzeju izdemolēja un apzaga.
– Laikam tak meklējuši apslēptu mantu – visas grāmatas un avīzes rūpīgi izvandītas un pāršķirstītas.
Bet ko gan te pārdošanas vērtu var atrast? Vecais VEF tranzistors gan bija vērtība: daudzus gadus labi kalpojis par ziņnesi. To zagļi paņēmuši. Tēja, kas arī pievākta, bijusi no pērnā gada, vienīgi kafijas kārbu dēls uz Jauno gadu nopircis. Aijai mantojumā atstāto gleznu zagļi tomēr noniecinājuši, tā pamesta laukā pie klētsstūra. Ne jau aiznesto mantu Aijai žēl, viņu māc riebums par tādu rīcību. Viņa vēl nav paspējusi visu sakārtot, tādēļ arī nezina, ko īsti «viesi» ir paņēmuši.
– Es esmu stipra sieviete un arī šo pārdzīvošu,– teic Aija.
Vislielākās bažas viņai esot par to, kam atstāt iesākto darbu «Ķipos», kad pati vairs nespēs. Jo vecumam esot tikai viens trūkums – tas kādreiz beidzas…
Ģimene
Kaut gan Aija Štosa ir ļoti aizņemta,viņa vienmēr atrod laiku mazbērniem un arī mazmazdēliņam Pēterītim. Vasaras viņi kopā aizvada «Ķipos», tur bērniem ir liels dārzs, kur skriet, tur viņi paši arī ir brīvi.
Aija dzīvē nepagūtu tik daudz izdarīt, ja allaž nebūtu kam palūgt palīdzību. Nu jau 26 gadus līdzās ir Dzintars, tāpat arī dēls un meita. Mammītei drīz būs 90 gadu jubileja, uz to pulcēsies visas trīs māsas ar ģimenēm.
Aijai dzīvē vēl daudz kas ir jāpaspēj, bet, kā jau aizņemtam cilvēkam, arvien liekas, ka «laiks skrien par ātru un dienas slīd no rokām ārā».
– Galvenais, lai manis sakrātās grāmatas tiek izmantotas, lai bērni tās lasa un mēģina izprast senos notikumus ar šīsdienas acīm, – tas ir Aijas mērķis.
