Estrādes mūzikas izpildītāja Ineta Rudzīte dodas pie klausītājiem ar savu pirmo soloalbumu somā un sirdī.
«Koncertprogramma «Baltais zieds» būs iedvesmojošs, iekšējo sajūtu bagātinošs priekšnesums gan no manas, gan no manu mīļo draugu «tirkīziešu» Madaras Rubenes, Eritas Karlsones, Ulda Timmas un Gundara Caunes puses. Katrs ielicis savas pūles un sirdi, lai koncerts priecētu skatītājus gan emocionāli, gan vizuāli,» pārskrējienā no vienas Latvijas malas uz otru sola estrādes mūzikas izpildītāja un franču šansonu mīļotāja Ineta Rudzīte. Jelgavnieki viņu – rīdzinieci, kura dažādos projektos cieši saistījusies ar Jelgavas vārdu, – varēs sastapt koncertā 25. novembrī pilsētas kultūras namā. Pirms tam – 27. oktobrī – viņa kopā ar draugiem priecēs skatītājus Līvbērzē. – «Baltais zieds» jums ir pirmā nopietnā koncerttūre kā solistei. Aiz muguras jau uzstāšanās Līvānos, Rojā un Tērvetē. Vai priekšstats, kā varētu būt, saskan ar to, kā ir?Pēc Rūjienas koncerta sapratu, ka nezināju, uz ko eju. Bieži vien sākumā daru un tikai tad domāju. Arī par šo koncerttūri man teica – tu jau nezini, vai atnāks cilvēki. Taču es par to pat nedomāju. Biju gatava dziedāt arī 20 cilvēkiem. Neatcelšu koncertu, ja būs nopirktas desmit biļetes. Pat neaizdomājos, kā būtu dziedāt tukšai zālei. Un tukšas zāles nav! Vienmēr ir liela uzdrīkstēšanās dziedāt dziesmas, kuras vēl nav paspējušas iegult cilvēku sirdīs. Koncerta pirmajā daļā dažas jaunās arī izskan. Piemēram, jelgavnieka Edgara Jasa komponētā un «Tango kā vēl nekad», kas aizsāka sadarbību ar Gunāru Freidenfeldu. Man par lielu pārsteigumu klausītāji tās uzņem ļoti labi, jo tiek dziedātas no sirds. Arī pārējās albuma «Baltais zieds» dziesmas. Būtībā tās ir par mani. Koncerta otrajā daļā kopā ar «tirkīziešiem» izpildām visiem pazīstamas dziesmas. Skan arī franču šansoni, kas piemērotāki lielākai auditorijai. Mums ir ļoti skaisti tērpi. Mainām tos bieži, lai cilvēkiem būtu, kur aci piesiet. Mūsu vizuālo tēlu veidojusi māksliniece Ilze Patmalniece, bet režijā palīdzējusi Dita Torstere. Protams, paši izdomājam, kā visu gribam, bet ļoti klausījām arī režisores padomiem. Tas ir atmaksājies. – Televīzijas šovā «Koru kari» dziedājāt kopā ar jelgavniekiem. Kā atradāt Jelgavas Tirkīza kori, un kādu iespaidu tas atstājis jūsu dziedātājas karjerā?Tas bija atspēriena punkts. Taču nebija tā, ka sēdēju mājās un iedomājos, ka padziedāšu Tirkīza korī. Tajā laikā pēc daudzu gadu pārtraukuma biju atsākusi savu muzikālo karjeru un apmeklēju Žorža Siksnas vokālās nodarbības. No viņa arī nāca iniciatīva dziedāt korī. Šis laiks bija piesātināts ar gaišām, pacilājošām emocijām. Koristi joprojām man ir labi draugi. Īpaši «Tirkizband» dalībnieki, ar kuriem kopā turpinu koncertēt. Tāpēc varētu teikt, ka «Koru kari» bija viens no lieliskākajiem posmiem manā dzīvē un ļoti liela pieredze. Vienpadsmit tiešraides taču nav joks! Jāpiebilst, ka sadarbība turpinās arī ar Žoržu Siksnu. Reizēm braucu viņam līdzi kā soliste krāšņot pasākumus.– Jūsu radošā ikdiena līdz ar koncerttūri un dalību dažādos pasākumos kļuvusi ļoti piesātināta. Vai nedraud izrakstīšana no mājas grāmatas?Pēdējā laikā tiešām sanācis tā, ka dzīvoju kā īsta dziedātāja. Ir gan intervijas, gan mēģinājumi, gan sevis pilnveidošanas pasākumi. Pārējo manu ikdienas daļu, protams, aizņem ģimene. Man ir divas meitas: Margaritai desmit gadu, Elzai – četri. Uz vairākiem mēnešiem koncerttūrē gan nepazūdu. Taču dzīvošana kopā ar mākslinieku komentārus neprasa – brīvdienās mājās neesmu! Un – par nožēlu ģimenei, bet par laimi man kā māksliniecei – aizvien biežāk neesmu. Mans mērķis ir būt uz skatuves un dziedāt. Man tas patīk. Tad kāpēc to neatzīt! – Ko gan īsti nozīmē izsisties Latvijas mūzikas tirgū? Šķiet, tas nav viegls uzdevums.Jāsitas tiešām ir. Daudz atkarīgs arī no finansiālajiem atbalstītājiem. Katrs mēģinājums, dziesmas ieraksts – viss maksā naudu. Taču, ja arī tās ir ļoti daudz, bet nav īstās dziesmas, kas aizskar cilvēku sirdis, un nepieciešamās harismas, varbūt uz īsu mirkli uzplaiksnīsi, bet uz skatuves nepaliksi. Skatītājs savā ziņā ir nežēlīgs. Vari darīt, ko vēlies, bet – vai nu tu viņu acīs esi, vai neesi mākslinieks! Šos faktorus ir grūti izskaidrot un nevar matemātiski izkalkulēt. Jāatzīst, ka arī man daudzreiz gribējies mest plinti krūmos un teikt – kāpēc man tas vajadzīgs, ko ar to gribu panākt un pierādīt. Taču lielos vilcienos viss veidojies likumsakarīgi. – Esat guvusi labus panākumus Latvijas šlāgeraptaujā. Vai tieši šlāgeris ir tas žanrs, ko saucat par savu?Jā! Taču es negribētu to dēvēt par šlāgeri, bet veco labo estrādes mūziku. Šis žanrs Latvijā ir teju aizgājis nebūtībā un netiek atsevišķi izdalīts. Piemēram, visi Raimonda Paula dziesmu izpildītāji ir estrādes dziedātāji, lai gan viņus mēdz saukt par šlāgeristiem. Mums ir nepareizs priekšstats par šlāgeri. Izplatījies uzskats, ka tas ir kas lēts, pašdarbniecisks un neatstrādāts. Par nožēlu, pie mums lielākoties tā arī ir, bet citās valstīs, piemēram, Vācijā, Krievijā un Francijā šlāgeri uztver kā tautā iemīļotu mūziku, ko visi dzied līdzi. Mums tas kļuvis gandrīz par lamuvārdu, varbūt arī nav īsti ko atskaņot un rādīt. Taču latiņu jāsāk celt augstāk. Ja padomā, Latvijas šlāgeraptauja ir vienīgā iespēja jaunam māksliniekam parādīties televīzijā. Arī man tas bija liels atspēriena punkts, bet aptaujas dziesmas noteikti būtu jāfiltrē. Cilvēki taču vēlas redzēt ko skaistu, un televīzijai ir ļoti liels spēks veidot tautas gaumi. Taču, lai tas notiktu, Latvijas Televīzijā nepieciešamas lielas pārmaiņas. Arī balsošana, kas notiek ar avīzes starpniecību, manuprāt, ir ļoti iesūnojusi. Mūsu digitālajā pasaulē tas noteikti būtu jāmaina. Tomēr šlāgeraptaujā turpināšu piedalīties, jo tā ir iespēja sevi parādīt. To pašu varu teikt arī par Eirovīziju.– Jūsu izpildītajās dziesmās bieži ieskanas skumju, sāpju un mīlestības daudzšķautnainības stīga. Reiz esat teikusi, ka gribat dziedāt par patiesām jūtām, kas mīt sirdī pieaugušai sievietei. Uzskatu, ka varu dziedāt tikai par to, ko pati esmu piedzīvojusi. Dziesma pirmkārt jāizlaiž caur sevi. Ja man nav ko teikt, neesmu tik laba aktrise, lai to notēlotu. Gaišās skumjas var pielīdzināt franču šansoniem. Mums visiem kādreiz patīk gan spilvenā paraudāt, gan sevi pažēlot. Tas arī jādara, jo raudot attīrās dvēsele. Taču šīs dziesmas par skumjām nevar dziedāt 16 vai 18 gados. Arī franču šansonus, kuros stāsta par skarbo dzīvi, ielu, dvēseles plosīšanu un mīlestību, nevar. Ja neesi piedzīvojis vilšanās, ciešanas un mīlestību, neizproti to. – «Kā ieslodzīta svešā pasaulē, kas mani nepazīst,» dziedat savā dziesmā «Spogulī», apņemdamās tajā nepalikt. Vai tas izdevies? Domāju, ka jā. Kad mēs ar režisoru Arvīdu Babri veidojām šai dziesmai videoklipu, viņš lūdza man pastāstīt savu redzējumu. Manā dzīvē tā arī bija. Šaubu posms – turpināt ar mūziku un veidot tālāk savu muzikālo karjeru vai visu pamest. Ļoti plosījos sevī. Tad arī sapratu, ka nebūšu laimīga, ja netikšu uz skatuves un nedziedāšu. Tas dara laimīgu ne tikai mani, bet visus apkārtējos. Dziesmas otrā pusē spogulis plīst, un esmu izrāvusies. Esmu, kur vienmēr gribēju būt.– Jau ilgus gadus jūs draudzējaties ar franču šansoniem. Latvijā nav daudz dziedātāju, kas tos izpilda. Kas jūs to pamudināja darīt?Franču valodu apguvu universitātē, studējot svešvalodu fakultātē, un iemīlējos tajā. Šo valodu parasti vai nu mīli, vai nevari ciest. Vienaldzīgi nepaliek. Protams, tā ir ļoti sarežģīta valoda, ko joprojām turpinu apgūt. Dziedu, lasu daudz grāmatu. Šansonos mani saista tieši šī smeldzes pilnā sāpe. Esmu arī izveidojusi franču mūzikas programmu «La vien en Rose». Tā vairāk ir salonmūzika, ko atmosfēras dēļ nevar izpildīt milzīgā kultūras namā. – Kas padomā pēc koncerttūres?Man visu laiku jābūt ar kaut ko pārņemtai. Šogad iznāca albums. Vasarā bija daudzas uzstāšanās. Tad sākām domāt par tūri. Koncertus noteikti turpināsim gan janvārī, gan februārī. Atklāšu, ka top arī nākamais albums, tas būs vairāk estrādisks un dziļāks. Dažas dziesmas jau tapušas. Taču neko negribu sasteigt. Viss rit savu gaitu. Notiks, kā tam jānotiek! Ineta RudzīteKā vokāliste darbojas vairāk nekā desmit gadu.Muzicējusi kopā ar Žoržu Siksnu, dziedājusi fona vokālu grupai «Otra puse», piedalījusies TV šovā «Koru kari 2», dziedot solo Jelgavas Tirkīza korī.2006. gadā izdevusi albumu «Starp rīta zvaigznēm», kur dzied duetā ar Adrianu Kukuvasu.Šogad izdevusi savu pirmo soloalbumu «Baltais zieds».Izveidojusi franču soloprogrammu «La vie en Rose».Ar panākumiem startē LTV1 raidījumā «Latvijas šlāgeraptauja».Ieskaņojusi muzikālo noformējumu dokumentālajai filmai «Pretrunīgā vēsture», kas saņēma «Lielā Kristapa» balvu kā labākā filmu mūzika.
