Deju skolotājs un horeogrāfs Arnolds Neverovskis ir īsts spridzeklis – enerģijas un ideju pārpilns.
Bezdarbība un miers viņu ierobežotu un aplauztu spārnus. Arnoldam deja ir kas vairāk par aicinājumu un pat par dzīvesveidu. Tā dziļi ielauzusies viņa būtībā. Šodien Līvbērzes kultūras nams atvērts deju skolotāja 40 gadu radošajai un 65 dzīves jubilejai. Vismaz pieci tūkstoši Latvijas iedzīvotāju Arnoldu atceras kā savu deju skolotāju. No viņiem 26 pārus deja savedusi kopā uz mūžu. Skolotājs ir pārliecināts, ka teju katrā mazpilsētiņā atrastos kāds cilvēks, kas pie viņa reiz dejojis, jo dejās skolojis studentus no Latvijas malu malām. «Esmu ļoti laimīgs cilvēks, un tas ir galvenais, jo mans hobijs sakrīt ar tagadējo darbu,» stāstījumu sāk A.Neverovskis.Pirmā deja – polonēze40 gadu Arnolds Neverovskis bijis neskaitāmu deju kopu vadītājs, dažkārt vienlaikus kūrēdams pat 15 kolektīvu. Pēdējos 30 gadus nav izlaidis nevienus dziesmu svētkus, tajos bijis arī deju virsvadītāju asistents. Pārsteidzoši, ka bērnībā deja uzrunājusi viņu, nevis otrādi. Otrajā klasītē pats uz savu galvu pieteicies baleta studijā pie pasniedzējas Knohas un bijis viens no pieciem puišiem 60 meiteņu studijā. Ar siltu smaidu viņš atceras savu pirmo skatuves iznācienu – polonēzi, kuru dejojot, rokās sažņaugtas turējis mākslīgās rozes. Skatuve, skatītāji, aplausi… un tā lieta aizgāja. Skolas laikā interese radusies arī par tautas dejām, un Arnolds pārgājis uz tām. Daudz sportojis – startējis vieglatlētikā, airēšanā, spēlējis basketbolu, volejbolu, rokasbumbu. «Mani istabā noturēt nevarēja. Skatos, tagad pagalmi tukši – kur ir bērni? No rīta kā gāju ārā, tā ar tumsu pārrados mājās. Svaigā gaisā, uz upi, sporta laukumos. Ja kādu rublīti dabūju, gāju uz kino,» brīnās skolotājs. Pirms armijas viņš Jelgavā dejojis vairākos jauniešu kolektīvos, bet pēc dienesta kādā studentu ēdnīcā pie dēļa izlasījis sludinājumu, ka tautas deju ansamblī «Jaunība», ko vadīja Zemgales deju ķēniņš Vilis Ozols, tiek uzņemti jauni dalībnieki. «Jaunībā» pavadītas astoņas sezonas, pēc kā Arnolds iestūrējis laulības ostā un pārcēlies uz Zaļeniekiem.Uz mēģinājumiem ar viltībuJauna dzīve, jauni pavērsieni, un Zaļenieku kultūras nama vadītājs Arnoldam piedāvāja vadīt vietējo deju kolektīvu. «Tā kā dejot gribētāju tur nebija daudz, uz Zaļeniekiem brauca arī studenti no Jelgavas. Nodejojām vairākus gadus, bet tad pavērās jaunas iespējas – savu kolektīvu izveidot gribēja arī turīgais kolhozs «Nākotne». Uz izdevīgiem nosacījumiem to piedāvāja darīt man, un ar saviem studentiem pārnācu uz «Nākotni», paralēli pasniedzot stundas arī Agronomijas fakultātē akadēmijā.» Jau pēc trim gadiem «Nākotnes» dejotāji republikas skatē bija pirmie un vēl pēc gada ieguva Tautas deju ansambļa nosaukumu. Tajā pašā laikā Jelgavas «Lauktehnikā» Arnoldam bija vēl kāds kolektīvs – «Dejotprieks» –, kurā arī pārsvarā dejoja studenti. «Daudzi man jautāja, kur dabūju dejotājus. Meklēju pats, jo puišus atrast ir grūti. Man bija sava taktika. «Mehu» dekāns man deva sarakstu ar jaunajiem studentiem, kas iestāšanās anketās kā vaļasprieku minējuši dejošanu. Pie dežuranta uzzināju, kurās istabās viņi dzīvo, ņēmu līdzi smukākās meitenes, un devāmies uz kopmītnēm runāt ar puišiem. «Nākotnes» kolektīvā pat bija konkurss – trīs meitenes uz vietu, un rezultātā trīs sastāvi un rezervisti. Mēģinājumi notika Jelgavā. Man nebija pirmā un otrā sastāva, bet garie un īsie sastāvi. Garie «nesa» svinīgās dejas, īsie dejoja fiksos gabalus,» stāsta Arnolds.Lietuvas horeogrāfs «Nākotnei» gatavoja citu tautu dejas – moldāvu, krievu, poļu –, un tās bijušas kā nevienam Latvijā. Septiņdesmito gadu beigās «Nākotnes» garderobes vai lūza no tērpu komplektiem. «Katru gadu braucu uz Minsku sūtīt citu tautu tērpus. Kolhoza priekšnieks deva mašīnu, un tur meistare jau gaidīja. Mani ieraugot, smaidīja un vēra vaļā šūplādi, zinot, ka kaut ko tur ielikšu. Citi tērpus gaidīja trīs gadus, mums bija gatavi pāris mēnešos.» Ar koncertiem apbraukāta visa Latvija un tuvākās kaimiņzemes. Deju ansamblis uzstājās ar «dzīvo» mūziku, ko spēlēja profesionāli mākslinieki no Operas un baleta teātra, – «Nākotne» to varēja atļauties. Uz īsu brīdi Arnolds pārcēlās uz Rīgā, kur dejošanu mācīja skolās un bērnudārzos. «Tās bija ne tikai tautiskās, bet arī sarīkojumu dejas, rokenrols – visu, ko iemācījos kursos, liku lietā. Dejot gribētāju netrūka. No rītiem pie manis nāca bērni, vakaros – viņu vecāki. Brīnišķīgi!» priecājas skolotājs. Cālīši «čurātāji»Jelgavā skolotājs Arnolds pirmos deju solīšus māca vairāk nekā 80 bērnudārzniekiem. Pašus mazākos viņš mīļi sauc par «čurātājiem». «Parasti audzinātājas nobrīdinu, lai pirms mēģinājuma mazos aizved uz tualeti, bet gadās, ka aizmirst, un tad ir tā: kā sākas nodarbība, tā pēkšņi vienam vajag čurāt. Ja vienam vajag, tad droši, ka viss kolektīvs čurās. Un mēģinājums ir beidzies, jo visu laiku viņi nočurājuši,» smej skolotājs.Apbrīnojami, cik viegli bērni viņu pieņem, jo katru mēģinājumu dejotāju pulciņš tikai augot. «Dejot vajag! Bērni zina, kā nostāties, veidojas stāja. «Savācami» ir visi bērni, jo nodarbību vada vīrietis, kas daudziem ir autoritāte. Arī man viņi visi ir kā cālīši riņķī. Kad ieeju pa durvīm, viņi skrien, apķeras ap mani, bet vadītāja stāv un plāta rokas, sakot – pie mums gan tā neskrien! Aizvest «Miestiņu» uz JaunzēlandiTā kā ar labiem panākumiem Arnolds bija iestudējis arī dažas savas dejas, horeogrāfiju viņš vēlējās apgūt padziļinātāk, tādēļ iestājās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un 42 gados ieguvu augstāko izglītību.Arnolda Neverovska kontā ir ap 50 viņa iestudētu deju pirmsskolas bērniem, 35 – skolēniem un vairākas pieaugušo kolektīviem. Republikas jaunrades deju konkursos vairākas ieguvušas godalgotas vietas. Lai skatītājus «paņemtu», ne vienmēr vajadzīga etnogrāfiskā mūzika, uzskata skolotājs. «Es braucu uz Rīgu, eju uz veikaliem, kur no rīta līdz vakariem klausos mūziku. Vienu gabalu atrodu – nopērku disku, pēc stundas atrodu vēl kādu. Visu kombinēju, piemeklēju soļus, veidoju deju – tas ir interesants process. Ja kāds no malas redzētu, kā mājās viens pats lecu pa istabu, varbūt smietos. Bet tas pieder pie lietas.Arnolda sapnis ir «Miestiņa» dejotājus aizvest uz Jaunzēlandi. Viņš to centīsies izdarīt ar savas bijušās dejotājas Lailas Cēburas atbalstu, kas ir Latvijas Goda konsule Jaunzēlandē. Šajā valstī dzīvo daudz latviešu, bet neviens kolektīvs tur vēl neesot dejojis. «Kad strādāju, par panākumiem nedomāju, – galvenais, lai patiktu skatītājiem un pašiem dejotājiem. Daudzi pārmet, ka man pietrūkstot godkāres, bet, ja «Miestiņa» dejotāji Līvbērzē uz mēģinājumiem nāk sava prieka pēc un es redzu, ar kādu sirsnību viņi dejo, kāda tur godkāre, jo es to daru viņu dēļ,» iesaucas deju pasniedzējs. Šovakar Arnolda Neverovska jubilejas koncertā tiks izdejotas daudzas viņa iestudētās dejas. Vienu solījis nodejot pats skolotājs kopā ar meitu un mazmeitu.
