Šim stāstam humora pieskaņas nav.
Šim stāstam humora pieskaņas nav. Būtībā iznācis ļoti nelāgi. Jauns puisis, kuram ir tikai piecpadsmit gadu, šajā februārī uz diviem gadiem “iesēdās” cietumā. Skumji pasmaidīt varbūt varam par cietušajiem. Izrādās, mēs esam ļoti uzticības pilni pret darbīgu jaunekli ar skrūvgriezi rokās.
Eduards (vārds mainīts) izauga kādā daudzdzīvokļu māju kvartālā Jelgavā. Bija smaidīgs, atklāts puisis – tādu viņu atceras skolā, kurā viņš gan pēdējos divus gadus nebija rādījies. Klaiņoja. Ģimenei klājās grūti. Tā pārcēlās dzīvot uz kādu piepilsētas mazdārziņu rajonu, kur vajadzēja iztikt bez daudzām ērtībām, toties komunālie maksājumi bija mazāki. Tur Eduards sāka zagt. Ar skrūvgriezi atārdot loga līstes, ielīda svešās dārza mājiņās, kuru iemītnieki pēc vasaras bija pārcēlušies uz pilsētu. Ņēma sīpolus, ķiplokus, segas, spilvenus, spaiņus, kastroļus, elektriskās plītiņas, tējkannas, zāles pļāvējus, pakas ar auzu pārslām… Šādu dokumentāli fiksēto zādzību skaits krimināllietā pārsniedz desmitu. Taču tad Eduards, šķiet, attapās – laikam taču vietā, kur pats dzīvo, daudz grēkot nevajadzētu. Turpmākās lietas epizodes saistās ar Jelgavu, kur viņš no kāpņu telpām Mātera, Zirgu, Puķu un citās ielās sāka zagt elektroskaitītājus. Šī manta pieder valsts akciju sabiedrībai “Latvenergo”, pirmajā brīdī neviens viņam pakaļ nedzinās. Taču kur šos 16 (!) nozagtos “dzelžus” likt? Kurā tirgū būtu iespējams pārdot elektroskaitītājus? Eduardam bija plāns. Uzvilcis nez kur sadabūtu “Lattelekom” speciālo tērpu, viņš staigāja pa dzīvokļiem. Atradās vesela rinda jelgavnieku, kas noticēja, ka viņu priekšā ir “Latvenergo” pārstāvis Edgars Bojarskis, kuram ir uzdevums nomainīt dzīvokļa skaitītāju. Tā nu pēc dažām minūtēm šajos dzīvokļos vecā skaitītāja vietā nu stāvēja citviet nozagtais.
Pakalpojums nebija gluži bez maksas – “montieris Bojarskis” iekasēja divus latus astoņdesmit santīmu. Ne reizi vien pateicīgie klienti tad, dodot trīs latus, piebilda, ka izdot nevajag.
Apetīte auga. Kādā oktobra dienā jau pie desmitā “klienta” viltus montieris par “darbu” paprasīja 25 latus. Tas attapīgajam likās aizdomīgi, un krāpnieks iekrita. Ja tā padomā, – būtu prasījis mazāk, droši vien zagtu un mainītu skaitītājus vēl šobaltdien.
