Ceturtdien saņēmu ziņu, ka esmu students – ieskaitīts Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauku inženieru fakultātes būvniecības studiju programmas pirmajā kursā. Celtniekiem pašlaik darba trūkst, bet tas nevar vilkties ilgi. Ceru, ka pēc četriem gadiem, kad saņemšu diplomu, saimnieciskā situācija būs mainījusies uz labo pusi. Iesniedzot dokumentus augstskolā, stress bija jūtams, tagad tas aiz muguras. Esmu otrais «aiz strīpas» to studentu sarakstā, kuri mācīsies par valsts budžeta līdzekļiem. Man labāka varēja būt atzīme fizikā. Mācību maksa augstskolā – 1450 latu gadā – ir diezgan ievērojama. Taču Rīgas Tehniskajā universitātē būvniekiem tā ir 1900 latu, turklāt katru dienu jābrauc uz Rīgu. Tādēļ arī ģimenē nolēmām, ka palikšu Jelgavā, kas man ir mīļa pilsēta. Ceru, ka, sekmīgi nokārtojot pirmo sesiju, izdosies iegūt vietu budžeta grupā. Sabiedrības procesiem sekoju līdzi internetā un televīzijā. Ziņas par ekonomisko lejupslīdi ir satraucošas. Pirmo reizi uz savas ādas to īsti izjutu jūnijā, kad bijām nodevuši vidusskolas beigšanas eksāmenu darbus un skolotājiem tikpat kā neko nemaksāja par to labošanu. Ja pedagogi būtu streikojuši un darbi paliktu nelaboti, es taču nevarētu studēt! Šajās dienās baudu vasaru, braucu ar automašīnu (tikko esmu ieguvis autovadītāja tiesības). Pēc nedēļas sāksies pirmkursnieku prakse, kad līdzēsim savai augstskolai sagatavot mācību bāzi.
