Esmu piedzimis, lai lidotu...

Kad virs Jelgavas manīsiet lidojam mazu, rūcošu motodeltaplānu, varat pamāt ar roku un būt droši, ka savu sveicienu sūtāt Guntaram Liepiņam – puisim, kurš, kā pats saka, ir piedzimis, lai lidotu…

Kad virs Jelgavas manīsiet lidojam mazu, rūcošu motodeltaplānu, varat pamāt ar roku un būt droši, ka savu sveicienu sūtāt Guntaram Liepiņam – puisim, kurš, kā pats saka, ir piedzimis, lai lidotu…
Šķiet, ka pēdējie pieci gadi Guntara dzīvei devuši patieso jēgu. Viņš beidzot atradis to, ko gadiem ilgi meklējis, jo ir neprātīgi iemīlējies lidošanā.
Nemiernieks no Zaļeniekiem
Skrejošs un aizņemts līdz pēdējai minūtei – tāds pirmajā mirklī likās Guntars. Uz interviju viņš var ierasties tikai pašā vakarā, un saprotu, ka viņam dārga katra minūte.
Guntars daudziem pazīstams kā puisis, kas uzaudzis un pamatskolu beidzis Zaļeniekos. Pēc tam viņa ceļš vedis uz Jelgavu, kur mācījies 2. vidusskolā un sāktas studijas Lauksaimniecības universitātē Meža fakultātē. “Kā daudziem puikām, arī manī skolas laikā uzjundīja romantika – bezgalīgas pastaigas pa mežu, dzīvošana nelielā mājiņā meža ielokā, apkārt putni, zvēri… Tādēļ arī nolēmu mācīties mežsaimniecību, lai gan agrā jaunībā mani interesēja bites, ko pētīt devos pie drauga,” atzīstas Guntars.
Puisis stāsta, ka dzīvē vienmēr bijis nemiera dīdītājs, laikam jau tādēļ pusgadu pirms augstskolas beigšanas viņš to pameta un devās uz Cēsīm strādāt mežā. Pēc tam kādu laiku par mājām viņš sauca Balvus, bet, secinājis, ka nekur nav tik labi kā savās īstajās mājās, tāpēc Guntars atgriezās Jelgavā. Puisis atsāka studijas un 1999. gadā pabeidza LLU. Ieguvis izglītību, Guntars sāka strādāt starptautiskā uzņēmumā, kas nodarbojās ar mežsaimniecību, par direktora vietnieku, bet pirms tam viņš jau bija atradis un savu lielo dzīves mīlestību – lidošanu.
Mīlestība ar pirmo reizi
“1998. gadā pirmo reizi ar kaut ko izlidoju,” atminas Guntars. Avīzē izlasījis reklāmu, ka par 500 dolāriem pārdod motodeltaplānu, daudz nedomādams, puisis devās uz Rīgu to apskatīt. Taču sludinājumā bija ieviesusies kļūda un ierakstītajai summai trūka vienas nullītes. Tādas naudas Guntaram nebija, taču izdevību lidot ar deltaplānu Guntars nelaida garām. “Vēl tagad atceros sajūtu, kāda pārņēma, ceļoties gaisā, tirpas skrēja pa visu ķermeni. Bet ne jau aiz bailēm – aiz laimes! Dīvainākās sajūtas pārņēma, ceļoties gaisā, un man pat likās, ka iekliedzos. Tas bija tik forši!” sajūsminās Guntars. Kad lidaparāts nolaidies, pilots teicis: “Tu dari, kā gribi, bet es lidošu vēl…” Un, daudz nedomādams, Guntars atkal sēdās deltaplānā, lai celtos gaisā. Tā kā naudas jelgavniekam pietrūka, viņš uz kādu laiciņu atmeta domu par deltaplāna iegādi. “Izlēmu, ka gribu gumijas laivu un spiningu. Iebraucu Buļļupē klusā vietā atpūsties, pamakšķerēt, bet mans prieks beidzās reizē ar ūdensmotociklistu, ūdensslēpotāju un motorlaivu parādīšanos, kas, skaļu saucienu pavadīti, trakoja pa upi. No tā laika laivu liku malā,” stāsta Guntars.
Viņš turpināja strādāt uzņēmumā un neatmeta domu, ka kādreiz lidos pats. Sevi kārdināt viņš pārtrauca 2002. gadā, kad nopirka savu pirmo motodeltaplānu. Lai lidotu, bija jāiegūst pilota apliecība. Jelgavā sameklējis instruktoru, Guntars sāka mācīties lidot. “Jau pirmajās reizēs, kad mācījos tikai vadīt spārnus, sapratu, ka patiesībā lidošana nemaz nav tik vienkārša, kā izskatās no malas.
No augšas viss ir citādāks
“Sākumā daudz lidoju virs Zaļeniekiem. Izrādās, ka no augšas viss izskatās daudz skaistāk. Arī Jelgavu no lidojuma pirmajā brīdī var pazīt tikai pēc pils un baznīcu torņiem. Kāds labs draugs no Norvēģijas, uzzinājis, ka es lidoju, man uzdāvināja profesionālu fotokameru, lai skaistumu no putna lidojumu iemūžinu fotogrāfijās. Tā es sāku fotografēt,” stāsta Guntars.
Lielāko daļu Zaļenieku fotogrāfiju Guntars atdevis mammai, kura tās rūpīgi glabā, dažas no tām apskatāmas arī vēstures stūrītī Zaļenieku baznīcā.
“Mans pirmais pasažieris bija draugs Ainis, kas sākumā gan teica, ka nekad mūžā necelsies gaisā, bet pēc pirmā mēģinājuma joprojām lido kopā ar mani. Instruktors gan ieteica pirmajās reizēs sev aizmugurē “sēdināt” smilšu maisu, kas būtu cilvēka svarā, lai pilots pierod, bet es pierunāju draugu, jo laiks un apstākļi bija ideāli lidošanai. Pirmajā reizē augstu necēlāmies, bet vēlāk ar katru reizi izmēģinājām lielāku augstumu,” atklāj puisis.
“Noteikumos teikts, ka lidaparāts nedrīkst celties augstāk par 330 metriem, es to ievēroju. Kāpēc riskēt? Tagad savam priekam esmu nopircis vēl vienu motodeltaplānu – jaudīgāku un spēcīgāku, ar kuru var sasniegt pat līdz 100 km/h (ar iepriekšējo – vidēji 60 km/h),” stāsta Guntars. Jaunais lidaparāts ir drošāks, jo aprīkots ar jaunāko glābšanas sistēmu.
Lidaparātus viņš iegādājies savam un draugu priekam. Šovasar beidzot lidot pierunājis arī mammu. Pirms tam uzdrīkstējusies lidaparātā sēsties vien vecmāmiņa, kas jau sasniegusi 80 gadu slieksni. Arī draudzene iemīlējusies debesīs un sajūtās, ko sniedz lidošana. Vasarā viņa aizbraukusi strādāt uz ārzemēm, lai Guntars, neviena netraucēts, varētu kārtīgi izlidoties. “Mamma teica, ka nekad nelidošot, vienīgi, ja zinās, ka nākamajā dienā es deltaplānu pārdošu. Mamma sākumā manu aizraušanos neatbalstīja un būtu priecīga, ja no tās atteiktos arī tagad, bet es tomēr lidošu…”
Draugos ar mākoņiem un vēju
Guntars stāsta, ka lidojis arī ar lidmašīnu, taču tad trūkstot mākoņu un vēja. Ar izpletni viņš nekad nav lēcis, jo tā cilvēks bauda tikai augstuma sajūtu, bet ar deltaplānu tiekot tverta lidojuma sajūta.
“Kāds draugs nesen izteica vēlēšanos lidot, kad debesīs ir daudz mākoņu un sajust, kā ir ielidot mākonī un to pataustīt. Parasti mākoņi ir augstu, bet pirms nedēļas tie debesīs bija neierasti zemu. Kā par spīti draugs tieši todien nekādi nevarēja savu sapni realizēt. Lidoju viens. Sajūta tiešām fantastiska. Iebrauc miglas mutulī un meklē ceļu, pa kuru pārvietoties, jo mākoņos ir “ejas”, kurās var redzēt sevi, lidaparātu un ceļu, pa kuru braukt. Bet kad no tuneļa novirzās, redzēt nevar pilnīgi neko. Tad es nolaižos zemāk, bet, kad ieraugu zemi, lēni atkal atgriežos mākoņos.
Jaunieša mērķi noteikti saistīti ar debesīm. Guntars gribētu lidot vienmēr, tādēļ savu sapni jau drīzumā cer realizēt, Lietuvā mācoties lidotāju kursos, un pēc tam strādāt kādā aviokompānijā par pilotu. Viņš atzīst, ka tam būs vajadzīgs laiks, nauda un pacietība, bet Guntars saka: “Esmu piedzimis, lai lidotu…”
***
Vizītkarte
Guntars Liepiņš, šodien paliek 30
Dzimis – Zaļeniekos
Dzīvo – Jelgavā
Izglītība – Zaļenieku astoņgadīgā skola;
– Jelgavas 2. vidusskola;
– LLU Meža fakultāte – mežsaimniecība;
– Pabeigti pilota kursi Jelgavā;
– Šobrīd studē Rīgas Biznesa institūtā maģistratūrā “Master of business administration” specialitātē.
Hobijs – lidošana
Pēc horoskopa – Lauva (horoskopiem netic)
Mērķis – vairāk lidot
Spilgtākās rakstura īpašības – jautrs, pārgalvīgs, haotisks.