Pieļauju, ka nemelojām, kad, ievērojamas latvju politiķes iedrošināti, svētkos kopā saucām «Mēs esam stipri! Mēs esam vareni!». Darbdienas gan pierāda, ka to «vareno» nemaz nav tik daudz, un nākas apgūt prasmi atšķirt lietas, ko spējam mainīt, no tām, ko ietekmēt nav mūsu spēkos.Ja nu veselīga pašnovērtējuma pietrūkst, radīti līdzekļi, kas piešķir varenību pat tiem, kas citādi būtu spiesti allaž mocīties ar kompleksiem. Ja tikko rotaļlietu veikalā iegādāts ar skaļu troksni apveltīts šaujamais, jūties daudz pārāks par smilšu kastes partneri, kam lemts vien koka zobenu vicināt. Lielākajai daļai «kariņa» spēlēšana (un labi, ja tikai spēlēšana) beidzās armijas rindās. Ja ierocis nav profesionāla nepieciešamība, klātesošā «stroķa» sajūta vēlāk paliek tikai atmiņās.Vēlme būt stipram un varenam dažkārt mēdz būt tik spēcīga, ka bez ieroča ne tikai medībās, bet vispār – nu nekādi nevar! «Saņemt apbalvojumā ieroci no Ministru prezidenta ir liels gods,» par paveikto darbu finanšu ministra postenī saņemot 357. kalibra revolveri «Smith&Wesson», jūsmoja Einars Repše. Šīs un iepriekšējo divu valdību laikā ar ieročiem apbalvoti nu jau seši ministri, liecina statistika.Visi apbalvotie atbilduši likumā noteiktajiem kritērijiem, lai saņemtu ieroci. Kritērijiem atbilda arī laba kino un popkorna cienītājs, jurists un nu jau arī cita skatītāja nošaušanā apsūdzētais Nikolajs Zikovs. Zināms, ka «noziegumā lietotais ierocis bijis legālas izcelsmes» un «vīrietim esot atļaujas vēl diviem ieročiem». Kādam nolūkam miera laikā? Vai tiešām tikai ierocis azotē ļauj justies varenam? Varbūt jāpiekrīt tīmekļa komentāriem par «krāniņa pagarinātāju ar gravējumu»?
