Tuvojas mācību gada noslēgums. Ētikas un kristīgās mācības skolotāji var atskatīties uz pirmajā gadā paveikto.
Tuvojas mācību gada noslēgums. Ētikas un kristīgās mācības skolotāji var atskatīties uz pirmajā gadā paveikto.
Šis priekšmets vienā vai otrā ētikas interpretācijā ir instruments, kā mācīt bērniem vērtības. Izvēles iespēja skolās liecina par sabiedrības briedumu. Ētikas mācīšanas jautājumos Latvija var būt paraugs demokrātijai, jo šajā gadījumā vistiešākajā veidā ņemts vērā vecāku – nodokļu maksātāju – viedoklis un izvēles brīvība savu bērnu izglītošanā. Kaut gan joprojām atsevišķos gadījumos pastāv viedoklis, ka skolā kristīgā mācība nav jāmāca, tas, visticamāk, veidojies, neiedziļinoties jautājuma būtībā. Ja vērtīborientējošs mācību priekšmets būtu jāmāca obligāti, atmetot 10 baušļu, tas varētu sarežģīt audzināšanas darbu ģimenēs kristīgās tradīcijas piekritējiem, jo skolai bērna vērtību audzināšanā ir ļoti liela nozīme. Tādā veidā tiktu pretnostatīti divi pasaules uzskati, kas radītu nevajadzīgu spriedzi bērnam.
Patīkami atzīt, ka savdabīgu atbalstu ētikas skolotājiem piedāvāja seminārs, ko sadarbībā ar pilsētas un rajona izglītības pārvaldēm rīkoja katoļu baznīca, aicinot zem viena karoga abu ētikas plūsmu skolotājus, uzsverot, ka ticības atšķirības gudram skolotājam var kalpot par labu instrumentu, kā ieaudzināt cieņu pret citādo, kas arī ir viena no ētikas normām.
“Uz ētikas vai kristīgās mācības izvēles iespēju skolās nevajadzētu raudzīties kā uz divām savstarpēji karojošām nometnēm, jo abi šie priekšmeti savā būtībā paredz vienu – vērtību mācīšanu.
Ētika bērniem māca pazīt darbības un izvēles, kas cilvēku degradē un ceļ. Šo divu priekšmetu mijiedarbībai būtu jāaudzina kā bērni, tā skolotāji savstarpējai cieņai pret kopīgo un atšķirīgo.
Ētika un kristīgā mācība – abas pieprasa ticību. Ētika – labajam, dzīvībai, brīvībai, kristīgā mācība – arī visām šīm vērtībām, taču atšķirība ir tā, ka labajam, dzīvībai, mieram ir avots – Trīsvienīgais Dievs.
Jebkurā gadījumā, mācot šos priekšmetus, nevajadzētu izmantot tikai bērna sajūtas. Galvenais uzdevums – iemācīt zināmus kritērijus, lietot izvēles principus. Kā ētikas, tā kristīgās mācības pamatjautājums skolās ir pozitīvas rīcības motivācijas attīstīšana. Ja šie priekšmeti neved bērnu vērtību izvēles virzienā atbilstoši savai sirdsapziņas brīvībai, ja neattīsta cilvēka noslēpuma nojausmu, tad šā priekšmeta mācīšanai nav jēgas,” teica teoloģijas profesors Rīgas Reliģiju zinātņu augstskolas direktors Paskals Jerumanis. Šo priekšmetu ilgtspēja ir un paliek skolotāja personības jautājums. Skolā, kur saplūst bērni ar dažādām reliģiskām saknēm, nevar būt pretrunu starp ētikas un kristīgās mācības priekšmetiem. “Ētikai jāpaliek atvērtai uz citādību, tai jākalpo kā iespējamam tiltam uz kristīgo vai kādu citu ticību Dievam, savukārt kristīgās mācības skolotājiem skolās jāatzīst, ka katrs cilvēks ir spējīgs vērtības atrast, pazīt labo, saskatīt un cīnīties par ideāliem. Cits jautājums, kā to īstenot,” tā savās pārdomās dalījās P.Jerumanis. Aizupes pamatskolas ētikas skolotāja Astrīda Brisa atzina, ka profesors skolotājus ir pozitīvi uzlādējis tālākam darbam. “Uzsverot, ka strādājam vienam mērķim – bērna ētisko principu audzināšanai –, viņš deva ļoti pozitīvu impulsu,” teica skolotāja no Aizupes pamatskolas, kur kristīgās mācības mācīšanas pieredze ir aptuveni desmit gadu, bet šajā mācību gadā vecāki pirmo reizi varēja izvēlēties, kā palīdzēt apgūt ētikas normas.
Var piebilst, ka seminārā darba grupās varēja vērot samērīgu proporciju starp “kristīgajiem” un “laicīgajiem” pedagogiem, un savstarpēja dalīšanās pieredzē bagātināja šo pasākumu.
Tomēr atsevišķu skolu pārstāvji atzina, ka starp abu plūsmu ētikas mācītājiem ne vienmēr ir vislabākā saskaņa. Un tas ir pats skumjākais šajā stāstā par demokrātiju, cilvēka cieņu un brīvību. Sevišķi, ja ņem vērā, ka iemācīt vērtības var, tikai pamatoties uz personīgu piemēru ikdienā.
