Pagājušajā nedēļā tika uzsākta parakstu vākšana referenduma ierosināšanai.
Pagājušajā nedēļā tika uzsākta parakstu vākšana referenduma ierosināšanai, kurā Latvijas tautai (kā rakstīts Satversmē), tas ir, pilsoņiem, būtu jāizlemj, vai ļaut 600 tūkstošiem mūsu valsts iedzīvotāju, kas nepieder pie jēdziena «Latvijas tauta» (respektīvi, nepilsoņiem), piedalīties pašvaldību vēlēšanās.
Lai nepilsoņi varētu piedalīties pašvaldību vēlēšanās, Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likumā ir jāizmaina tikai 5. pants, pareizāk, tajā jāievieto viens vienīgs vārds – nepilsoņi (tad jaunajā redakcijā tas skanētu šādi: «Tiesības vēlēt domi (padomi) ir Latvijas Republikas pilsoņiem un nepilsoņiem, kuri vēlēšanu dienā ir sasnieguši 18 gadu vecumu»). Taču ir daži ļoti būtiski iemesli, kālab šādu it kā nieka grozījumu nedrīkstētu izdarīt.
Pirmām kārtām tā ir starptautiskā prakse. No Eiropas valstīm tikai Igaunija un Somija ir akceptējusi ideju par šādu tiesību piešķiršanu nepilsoņiem. Taču Latvijai nevajadzētu sekot to piemēram, jo ir jāņem vērā katras valsts demogrāfiskā situācija. Mūsu valstī nepilsoņu skaita ziņā tā ir visnepateicīgākā. Tāpat nozīmīgi ir arī tas, ka Igaunijā nepilsoņi koncentrējušies galvenokārt tikai divās pilsētās. Savukārt Latvijā viņi ir izkliedējušies visās lielākajās pilsētās: Liepājā, Rīgā, Rēzeknē, Jūrmalā, Daugavpilī. Viena no nevēlamākajām sekām nākotnē būtu tā, ka šajās pilsētās, kur nepilsoņu ir tikpat daudz cik pilsoņu vai pat vairāk, tiktu apspiesta pilsoņu tiesību prioritāte. Proti, varam modulēt iespējamu nākotnes ainu, kurā nepilsoņiem simpatizējošie kreisie spēki ar sev raksturīgajām pilsētas attīstības iecerēm… iegūst, piemēram, Liepājas Domē, lielāku vietu skaitu nekā spēki, kas simpatizē pilsoņiem. Kur tad šeit taisnība? Protams, nevajag būt sazin kādiem nacionālistiem, taču valstī ir jābūt principiem, kas uzsver pilsoņu tiesību (šajā gadījumā – politisko tiesību) prioritāti pār nepilsoņu tiesībām.
Tāpat jāšaubās, ka šādi likuma grozījumi paātrinās integrāciju. Veselais saprāts tomēr saka, ka tas ir visai nereāli. Ja jau nepilsoņi nevēlas integrēties tagad (kopš naturalizācijas logu atcelšanas 1998. gadā naturalizējies ir tikai pusotrs procents no vairāk nekā 600 tūkstošiem nepilsoņu), kad viņiem nekas netiek piedāvāts, tā teikt, par blatu, tad tas nenotiks arī, ja viņiem tiks dotas tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās. Atklāti runājot, šādi likuma grozījumi var būt pat kā integrāciju bremzējošs faktors, jo – pašvaldību vēlēšanu tiesības ir iegūtas, ko tad vēl vairāk? Citiem nepilsoņiem, kaut gan ne īpaši daudziem, tieši šis politisko tiesību «groziņš» var būt kā papildu stimuls iegūt Latvijas pilsonību, turpretī iespējamie likuma grozījumi to tikai iznīcinātu.
Lai gan daudzi likuma grozījumu atbalstītāji runā, ka šādi Latvija pasaulei varētu apliecināt savu augsto demokrātijas līmeni, tas vairāk atgādina tukšu salmu kulšanu, kas adekvāta Krievijas populistisko politiķu uzskatiem, ka Latvijā nepārtraukti «naših bjut» (mūsējos sit).
Ja izcilie demokrāti ievērotu konsekvenci, tad vajadzētu nepilsoņiem dot tā saucamās pasīvās vēlēšanu tiesības, tas ir, tiesības būt ievēlētam par domes (padomes) deputātu. Taču laikam to «abižoto» aizstāvji neuzdrošinās prasīt, jo tādā gadījumā būtu jāgroza Pilsētas domes, novada domes un pagasta domes vēlēšanu likuma 9. pantā punkts par to, ka «domes (padomes) vēlēšanās nevar pieteikt kandidātu un domē nevar ievēlēt personas, kuras neprot latviešu valodu atbilstoši augstākajai (trešajai) valsts valodas prasmes pakāpei». Bet nav nekāds noslēpums, ka nepilsoņu vidū ar latviešu valodu tā ir, kā ir…
Runājot par valodas tēmu, jāmin arī tīri funkcionāla rakstura problēma. Ja pieņemam, ka
600 tūkstošu nepilsoņu lokā neviens nedz īsti saprot latviešu valodu, nedz arī prot runāt, tad aktuāls ir jautājums – kā tad viens tāds īsts nepilsonis spēs saprast un iepazīt to, ko katrs konkrētais kandidātu saraksts savā politikā piedāvā? Visticamāk, ņemot vērā pašreizējo divkopienu valsti, nepilsoņi, kas visi kā viens ikdienā dzīvo krievvalodīgajā vidē, nemaz necentīsies piedāvātajā informācijas klāstā iedziļināties un vai nu vēlēšanās nepiedalīsies, vai arī balsos «uz dullo», ja vienīgi katrā pilsētā neatradīsies sarkani iekrāsotais politiskais spēks, kas visu uzrakstīs, kā vajag, – dzimtajā valodā. Tātad, arī no šāda skatpunkta raugoties, likuma grozījums būtu bezjēdzīgs un referendumā nauda tikai tiktu velti aizlaista vējā.
Par demokrātijas trūkumu šajā kontekstā varētu runāt tikai tad, ja nepilsoņiem patiešām būtu liegtas, piemēram, kādas sociālās tiesības. Diskusija par to, ka, izdarot grozījumus, Latvija varētu apliecināt savu demokrātiju, ir neargumentēta. Patiesību sakot, nav jau arī ko argumentēt, jo Latvija kopš
1998. gada, kad referendumā tika nobalsots par naturalizācijas logu atcelšanu, Rietumu pasaulei un Austrumu kaimiņam apliecinājusi savu labo gribu un izpratni par demokrātiju, dodot nepilsoņiem tiesības naturalizēšanās ceļā kļūt par Latvijas pilsoņiem un piedalīties valsts demokrātijas veidošanā. Un grūti saprast iemeslus, kāpēc lai tas tā nenotiktu. Iegūsti pilsonību un ej un balso! Naturalizācija – tas ir ceļš, kas nepilsoņiem jāiet, un nekādas atlaides. Savukārt valdībai vajag krietni vairāk veltīt uzmanību iesīkstējušajai integrācijas politikai, lai palielinātu nepilsoņu motivāciju iegūt Latvijas pilsonību.
Kāda sena angļu paruna vēsta: «Tu vari pievest ēzeli pie ūdens, bet tu nevari viņu piespiest to dzert.» Turpinot šo domu, var teikt, ka ne jau šādi vai citādi likuma grozījumi spēs ietekmēt nepilsoņus naturalizēties. Iesaiste valsts procesos ir jānopelna, pirmām kārtām, apgūstot šīs valsts noteikumus, ar kuriem vari kļūt tai juridiski piederīgs, un tie ir: valsts valoda, vēsture, himna – viss, kas tiek prasīts naturalizācijas procesā. Nevar nepilsonim dot atvieglojumus, ja viņš ne pirkstiņa nav pakustinājis, lai varētu piedalīties valsts politiskajā dzīvē.
