Makšķernieku lomi rāda, ka pēdējos gados Latvijas Valsts mežu ūdenstilpēs ielaists tūkstošiem zivju mazuļu
Lielauces ezerā teju puskilogramīgs asaris, Kaņierī sešiniece līdaka, bet Zebrus ezerā gandrīz piecarpus kilogramu zandarts – šo teicamo lomu saimnieki godāti kā jūnija uzvarētāji līdz pat oktobrim Latvijas Valsts mežu (LVM) apsaimniekotajos piecos ezeros rīkotajā konkursā par sezonas lielāko zivi. Konkursā prāvākā zivs tiek vērtēta katru mēnesi, bet oktobrī apkopos visas sezonas labākos rezultātus.Katrā ezerā tiek vērtētas vienas sugas zivis: Tērvetes ūdenskrātuvē – karpas, Lielauces ezerā – asari, Kaņiera un Gulbju ezerā – līdakas. Sākot ar 1. jūniju, kad atļauts makšķerēt zandartus, konkursam pievienojies ar šīm zivīm izslavētais Zebrus ezers.Lomi liecina – zivju ir daudz«Zivju mazuļu ielaišana devusi rezultātu – pēdējos gados ķeras arvien labāk un vērojami lielāki lomi,» stāsta LVM Rekreācijas iecirkņa vadītājs Aldis Sāvičs. Tā kā katrs profesionālais copmanis orientējas uz savu zivju sugu, LVM piecas ūdenstilpes tam esot gluži piemērotas, jo katrs ezers slavens ar konkrētām sugām. Piemēram, Lielauces ezerā Mārtiņš Marga noķēris 480 gramu smagu asari, Kaņierī Andris Zelmenis pievārējis 6,3 kilogramu līdaku, bet pieredzējušais makšķernieks Ivans Ariko Zebrus ezerā uzveicis 5,4 kilogramu zandartu. Šo plēsoņu tāpat kā līdaku minētajā ezerā netrūkst, jo ik gadu tas tiek papildināts ar jauniem mazuļiem. Šogad Zebrus ticis pie 200 tūkstošiem mazo līdacēnu, pērn tur ielaisti pieci tūkstoši jauno zandartiņu. «Zandarts makšķerniekiem ir ļoti patīkama zivs,» vērtē A.Sāvičs, taču piebilst, ka Zebrus copmaņiem mēdz piešķirt arī pa kādam zutim. Tas gan nav nekas neparasts, bet gan 2002. un 2003. gada darba rezultāts, kad ik sezonu ezerā tika ielaisti 20 tūkstoši tā dēvēto stikla zušu – šo zivju mazuļi kāpura stadijā. Patlaban gan neviens nespecializējas ķert zušus, bet šī zivs visbiežāk pagadās to makšķernieku lomos, kas iecerējuši tikt pie brekšiem, un zuti iekārdinājusi breksim domātā ēsma.Mazuļus laiž valsts ezerosŠogad zivju populācija nav atjaunota Tērvetes ūdenskrātuvē, ko daudzi nepareizi iesaukuši par Gulbju ezeru, tādējādi jaucot prātus tiem, kas zina – Gulbju ezers atrodas Talsu pusē pie Spāres. Pēdējo reizi Tērvetes ūdenskrātuvē ielaistas divgadīgas no 300 līdz 500 gramiem smagas karpas. Kā stāsta A.Sāvičs, Zivju fondā nonāk ne vien par makšķernieka kartēm iekasētā nauda, bet arī daļējā apjomā maksa par licencēto zveju ezeros. Tādējādi ik gadu par Zivju fonda līdzekļiem valstij piederošajās ūdenskrātuvēs tiek ielaisti tūkstošiem zivju mazuļu. Tā kā Tērvetes ūdenstilpe pieder LVM, bet liela daļa ezera krastu ir privātpersonu īpašums, par valsts līdzekļiem Tērvetē zivju populāciju neatjauno. Tērvetes ūdenskrātuve ir Tērvetes Dabas parka daļa, ko var dēvēt par makšķernieku un putnu vērotāju paradīzi Zemgalē. Ezers, kas izveidots, uzpludinot Tērvetes upītes pļavas, aizņem 70 hektāru platību, un to ierobežo 2,3 kilometru garš dambis. Sācies vēžošanas laiksTērvetes ūdenskrātuve un Lielauces ezers ir vienas no retajām vietām Latvijā, kur atļauts arī vēžot. Vēži latviešiem vienmēr bijuši populāra delikatese. Par to liecina arī daudzi daiļrades un kino darbi. Tomēr LVM atgādina, ka mūsdienās ar to legāli var nodarboties tikai tur, kur tā atļauta un iespējama, nopērkot licenci. Internetā atrodamā informācija liecina, ka vēžošanas licence vienai diennaktij lielākoties maksā piecus latus.Noteikumi paredz, ka vēži zvejojami ar ne vairāk kā pieciem krītiņiem vai rokām. Tērvetes ūdenskrātuvē – tikai ar krītiņiem, kas turpat iznomājami. Tos nosacīti var salīdzināt ar mazu murdiņu, kas nopērkams makšķernieku veikalos. Tomēr tas ir samērā garlaicīgs paņēmiens, salīdzinot šo ūdens iemītnieku ķeršanu rokām. Normatīvos arī teikts, ka uz vienu licenci var notvert ne vairāk kā 40 vēžu, minimālais pieļaujamais vēža garums, mērot no degungala līdz astes plāksnīšu galam, ir desmit centimetru. Vēžošanas liegumi noteikti no 1. oktobra līdz 30. jūnijam, bet mātītēm ar redzamiem ikriem – visu gadu.Šīs vasaras vēžošanas sezona nupat sākusies, bet A.Sāvičs zina teikt, ka Tērvetes ūdenskrātuvē vietējo platspīļu un šaurspīļu vēžu pērnās vasaras lomos bijis mazāk nekā citus gadus. Viņš pieļauj, ka tos skārusi kāda kaite, kas ienesta ar makšķernieku zvejas rīkiem. Taču ticamāka šķiet versija, ka vēžiem pērnā vasara vienkārši nav patikusi, jo arī citās ūdenstilpēs lielu lomu nav bijis. Lielupē savairojušies kaitniekiLatvijas ūdeņos sastopamas četras vēžu sugas: platspīļu, šaurspīļu, dzeloņvaigu vēzis un signālvēzis. Platspīļu vēzis ir vienīgā vietējā suga, kas sastopama visā Latvijā, bet svešās ieviesušās cilvēku darbības rezultātā. No tām visizplatītākie ir signālvēži jeb Amerikas vēži, kuri ievesti Latvijā 1971. gadā. Signālvēzis pakāpeniski izplatījies gan ezeros, gan upēs. Tā kā signālvēzis ir izturīgs pret vēžu mēri un vienlaicīgi šo slimību pārnēsā, tas pamazām sācis dominēt, aizstājot vietējo platspīļu vēzi. Tādas svešas vēžu sugas kā signālvēži ar savu agresivitāti, ātro vairošanos un izturību pret slimībām apdraud vietējos platspīļu vēžus, izspiežot tos no dabiskās dzīvesvietas. Signālvēža spīļu pirkstu starpas apvidū labi izteikts violets plankums, ar kuru tas signalizē piederību savai sugai. Signālvēzi no citiem viegli atpazīt arī pēc tā agresivitātes – no ūdens izvilkts, platspīļu vēzis ir mierīgs, bet signālvēzis mēdz «trakot» un ar garajām spīlēm saliecoties spēj aizsniegt savu asti. Tādējādi nereti tie ar spīli «iecērt» pirkstos makšķerniekam, kurš vēžus pieradis droši paņemt, satverot aiz muguras. Tāda problēma vērojama arī Lielupē – pēdējos gados makšķernieki arvien biežāk sūdzas, ka signālvēžu tur ir tik daudz, ka tie izēdot arī zivju iznērstos ikrus. Aizvadītajā nedēļas nogalē par to pārliecinājās arī šo rindu autors, vienā vakarā cerēto zivju vietā no Lielupes velkot vienu vēzi pēc otra. Mazie «agresori» nesmādēja nedz sarkanās mēslu, nedz «parastās» dārza sliekas, bet uz grunts esošais naktstārps spīļu pavēlniekam bija īsts izaicinājums. No ēsmas iemešanas nepagāja pat minūte, kad negantnieks bija klāt un slieku plosīja ar tādu kareivīgumu, ka pludiņa kustības atgādināja asara uzbrukumu. Piecērtot gandrīz ik reizi izrādījās, ka, slieku smalkajā spīlē cieši satvēris un klabēdams, no upes laukā nāk signālvēzis. Pārējās reizēs, sevišķi nakts melnumā un agrās rīta stundās, pēc intensīvas copes «loms» bija vien «lupatās» sadīrāta ēsma vai gaužām pliks āķis. Apetīte signālvēžiem teicama. Pirms pāris gadiem Salacas upes lejtecē Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta teritorijā tika organizēta svešās sugas – signālvēža – licencēta ķeršana, lai atbrīvotu upi no svešās sugas. Pagaidām nav zināms, vai līdzīga akcija varētu notikt arī Lielupē.
