Ingūna Lipska svin savas nebēdnīgi radošās pārpilnības divdesmitgadi.
Vasarā pirms pieciem gadiem, kad biju pārnākusi uz Ozolniekiem, agrā rītā sēdēju uz baļķa, kūļāju kājas un domāju, cik ļoti gribētu uzvest izrādi, ko sauktu «Saldā pasaka». Tajā būtu balles dejas, krāšņa mūzika un skaisti tērpi. Toreiz uz dalībnieku pirmo atlasi ieradās trīs bērni, bet jau oktobrī viss bija pilns. Viņi vienkārši atnāca,» Ingūna Lipska atceras sava radošā pastarīša – muzikālā teātra «Nianse», kas mājvietu radis Ozolnieku tautas namā, – dzimšanu. Un ne velti, jo tieši «Saldā pasaka», kuru valša, čačača, džaiva un tango ritmos uzburs par karamelītēm, zefīriņiem, ledenītēm, piparkūciņām un citiem saldumiem pārtapuši mazi un lieli dziedātāji, izvēlēta radošās divdesmitgades svinībām. Tās sāksies 28. novembrī Ozolniekos, bet tuvāk jelgavniekiem nāks 14. decembrī, kad izrāde būs skatāma pilsētas kultūras namā.Visu iemācījās paši«Neteikšu – 20 gadu darba jubileja, jo visu šo laiku man nebija jāstrādā. Patiesībā bijis milzīgs kaifs to visu darīt. Fantastiski gadi! Dzimuši bērni, visi piedalījušies «Cālī», visiem rakstītas speciālas dziesmas. Šis laiks pagājis bērnos un dziesmās, kaut repertuārs rakstīts ne tikai viņiem,» kopsavelk Ingūna, ar īpašu mīļumu pieminēdama savas četras atvasītes – vecāko meitu Santu, kura atradusi sevi horeogrāfijā, sporta cienītāju Elzu, Miku, kurš kļuvis par pieprasītu bundzinieku, un pastarīti Eduardu. Viņi ne tikai iedvesmojuši, bet auguši kopā ar mammas radošo dzirksti, ļaudamies aizdedzināties. «Kad mājās dziedāju, viņi automātiski to darīja līdzi. Tas notika ļoti organiski – paši visu iemācījās,» atceras māmiņa, atklādama, ka tā pati recepte allaž nostrādājusi, arī vadot kolektīvus.Vislielākais paldies vecmāmiņaiSavukārt Ingūnu «aizdedzināja» vecmāmiņa, pie kuras Ozolniekos meitene vadīja savas pirmsskolas dienas. «Tik skaistu soprānu kā viņai es nevienam neesmu dzirdējusi. Vecmāmiņa, kura ir vēl ļoti žiperīga savos 92 gados, man mācīja dziedāt kanonā – trīs gados stabili rāvām divbalsīgi. Dzīvojām bez īpašām ērtībām, mums bija malkas apkure, bet vakaros sēdējām un dziedājām,» stāsta neskaitāmu bērnu dziesmu autore. Tīri liktenīgi un arī likumsakarīgi skolas gaitas Ingūna sāka Rīgas 6. vidusskolā, kas slavena ar mūzikas novirzienu un kur arī tapa meitenes pirmā dziesma ar Skaidrītes Kaldupes vārdiem, ko vēl tagad klase atceras salidojumos. Tad daži līkumiņi pedagoģijas virzienā, pamatīgs ieskrējiens Kultūras akadēmijas svētku režisoros – un lielajā dzīvē iekšā! «Studijas ne mirkli neesmu nožēlojusi, jo tās deva ļoti daudz, un man tagad ir savs muzikālais teātris. Bet toreiz laiks bija ļoti saspringts, jo mācījos pirmajā kursā, piedzima Santa. Turklāt dziedāju korī «Dzintars», braukāju pa pasauli un vēl Ozolniekos vadīju savu pirmo bērnu vokālo ansambli «Puķuzirnīši». Jāsaka liels paldies manām omītēm un ģimenei par sapratni un atbalstu, kā dēļ arī viss izdevās,» atzīst Ingūna Lipska.«Puķuzirnīši», «Blēņu parks» un «Pipari» «Tas bija kolosāls laiks. Ozolnieku tautas namā ritēja remonts, tāpēc darbojāmies sporta namā. Man maksāja nelielu algu – toreiz tas nebija svarīgi. Bija grūti laiki, atceros, ka kaut ko saņēmu arī mednieku desiņās un citos produktos. Vecākiem, šķiet, vispār nebija naudas. «Groziņā» viņi nesa vienkāršu «ķieģelīti», kam pāri biezpiens, bet tad cilvēkiem sirdī bija cerība. Pirmajā gadā atnāca 12 bērnu, kuriem katram iemācīju savu dziesmu, bet otrajā ansambli jau gāza apkārt,» 90. gadu sākumu un «Puķuzirnīšu» laiku atceras Ingūna. Drīz vien parādījās arī pirmais «Cālis», kuru bērnu dziesmu autorei izdevās «pieradināt» kopš pašiem tā pirmsākumiem, ko gan nevar teikt par festivālu «Sauleszaķis». «Ar «Puķuzirnīšiem» mums nebija saprašanas, kā līdz tam tikt. Nebija fonogrammu, kas tajā laikā maksāja desmit latu, bet kopā ar balss ierakstu – līdz 30 latu. Tā bija nenormāla nauda!»Bet nāca jauns sākums – grupa «Blēņu parks», kurā sākumā muzicēja divas meitenes un divi zēni, un viss notika. «Ar pirmo piegājienu tikām «Sauleszaķī», pateicoties Engeru ģimenei, izdevām albumu «Vakar bijām tusiņā», koncertējām, braucām pa ārzemēm, piedalījāmies Polijas Bērnu eirovīzijā. Tie bija pieci fantastiski skaistu dziesmu gadi,» atzīst mūziķe un svētku režisore. Tie aizrautīgi turpinājās grupā «Pipari», kurā dziedāja teju visa Mika 4. pamatskolas klase («Blēņu parkā» savukārt muzicēja Santa), kā arī dažādos radošos projektos Eksperimentālajā mūzikas studijā, televīzijā un laikrakstos.«Tajā laikā sāku strādāt kopā ar fantastisku cilvēku – muzikālo pedagoģi Ingūnu Cini. Es varēju pateikt divas rindiņas, viņa – divas, un sanāca dzejolis. Veidojām programmas mazajiem «Kas tai lielā rūķu maisā?». Vilkām ārā mantu un par katru dziedājām. Bija milzum daudz bērnu,» stāsta Ingūna Lipska par savu pirmspēdējo pieturvietu. Vienmēr kustībā, vienmēr mainībā.Zinu, ko vēlosKo tālāk? «Piedaloties LNT šovā «Muzikālās ģimenes», guvām skaidru sapratni, ka beidzot jālaiž pie klausītājiem savas dziesmas, citādi es tajās, kuru varētu būt pie 350, noslīkšu. Bet tam, protams, vajadzīgi atbalstītāji. Taču es to dabūšu līdz galam ar Oga Mandino grāmatas «Pasaules lielākais tirgonis» palīdzību, jo cilvēkam, kurš vēlas īstenot savus mērķus, bet kuram nepiemīt pamatīgs raksturs, kā man – kur mūza sauc, tur eju –, no rīta, pusdienās un vakarā vajag pieturēties pie afirmācijām (pareizi formulēta un daudzreiz atkārtota vēlēšanās – red.), kamēr iesēžas šūnās. Man vienkārši vajag šīs dziesmas izdot! Es zinu, ko vēlos!» teic jubilāre.
