Ziemas cope šajā sezonā norit mazliet citādi un daudz interesantāk.
Jau izsenis februāris tiek uzskatīts par zemledus copei vistukšāko mēnesi. Vai šis apgalvojums atbilstu arī šim gadam? Šķiet, ka šosezon ziemas cope norit nedaudz citādi un krietni interesantāk. Piemēram, Ventas krastos copmaņi ar vasaras makšķerēm un ļoti labām sekmēm turpina gūstīt vimbas un vēdzeles. Ir momenti, kad upē ienāk lielie jūras asari, un tad ir laiks mikrodžigam. Tātad brīvo ūdeņu cope turpinās pilnā sparā. Vietējie copmaņi uzskata, ka vimbas Ventā sanākušas lielā skaitā un pavasarī, kad copes laiku krastmalā būs pavadīt daudz patīkamāk, šīs zivis noķert varēs ļoti vienkārši.
Pašlaik vislabāk darboties ir ar pludiņmakšķeri, jo vimbas cope, salīdzinot ar pavasari, ir ļoti smalka. Tā kā upē līmenis ir aptuveni vidējs, straume diemžēl ir paliela, jāizmanto vismaz astoņus gramus smags pluds un tad arī jāmeklē aizstraume. Vislabākā cope ir uz naktstārpiem, bet pamēģini tagad tos salasīt. Tajā pašā laikā tik ierastās pavasara ēsmas, kā baltie mušu kāpuri, motilis vai garnele, nestrādā pilnībā. Vēl var likt buntīti sarkano mēslu tārpu. Venta turpina ražīgi atdot arī vēdzeļu sugu. Ik pa laikam paveicas arī ar dižciltīgo zivju copi, bet, kā saka paši licenču pārdevēji, – pagaidām nekas īpašs ar lašiem vai taimiņiem nenotiek. Nāksies paciesties līdz siltākam laikam.
Uz jūru pēc butēm
Atkal jāatkārtojas, ka šis ir tas labais gads, kad arī jūrā butes turas ļoti tuvu krastam, kas ļauj ideāli copēt, ja vien nav bail apsaldēt pirkstus. Diemžēl jūras krasta mitrais klimats ir ļoti viltīgs, un bieži vien sekas redzamas tikai pēc copes. No savas pieredzes uzreiz varu pateikt, ka apsaldēt pirkstus ziemā kaut kur uz ezera vai upes, slēpojot vai nesot iepirkuma maisiņu no pārtikas veikala, nav viens un tas pats, kas apsaldēt pie jūras un turklāt vēl ziemā.
Jūras krasts un plekstu cope ziemas vidū ir vienīgā, kuras laikā es noteikti velku cimdus, bet seju iesmērēju ar slaveno norvēģu roku krēmu «Neutrogena», jo šajā laikaposmā pat plus piecos grādos un minimālā vējā rokas un seja pēc copes degs kā ugunī, āda var saplaisāt un, «pateicoties» sāļajam klimatam, radīt nepatīkamas sekas. Labāk netēlot varoņus un pacensties sevi pasargāt nākamajām reizēm.
Man ir daudz paziņu makšķernieku, kas savas dižošanās pēc tagad nepārdomātos soļus ļoti nožēlo, jo sabojāt veselību var ātri, bet izārstēt? Ja manis pieminēto krēmu pērkat, aptiekās būtu nepieciešams pajautāt to, kas ir bez smaržas. Sevišķi, ja ieziestas tiek rokas. Arī šis variants ir pārbaudīts, ziede ar smaržu uz rokām zivīm pagalam nepatīk, jo, uzspraužot ēsmu uz āķa, smarža nāk no pirkstiem līdzi.
Kas attiecas uz butēm, cope pašreiz ir vienkārši ideāla. Šo zivju ir daudz, pārsvarā – lielas un atrodamas pa visu Baltijas jūras piekrasti. Ēsmas visas tās pašas ierastās un sistēmas arī.
Atpakaļ ziemā
Mēs, copmaņi, tiešām varam būt priecīgi, ka dzīvojam šajos platuma grādos, kur ir visas iespējas pāris stundu braucienā no vasaras pārmesties uz ziemu. Aptuveni pirms nedēļas pirmo reizi mūžā tiku uz Saukas ezera ledus. Protams, informācijas par šo ezeru bija gana kā vasarā, tā ziemā. Tomēr kaut kā šī ūdenskrātuve bija paslīdējusi manām makšķernieka gaitām garām un nācās vien piespiest sevi iepazīt jaunu vietu, kaut arī tajā brīdī bija labi zināms, kur un ko var noķert ļoti droši un stabili. Rīta gaismā kopā ar ilggadēju kompanjonu (arī pirmā reize uz Saukas ezera) esam pie ezera. Iepriekš degvielas uzpildes stacijā nomaksājam ziemas licences naudiņu – četrus eiro. Atklāti sakot, būtu priecīgāks, ja to varētu izdarīt ar interneta palīdzību. Tā būtu ērtāk, un šādi darbojas jau vairāku ūdenskrātuvju pārvaldnieki vai īpašnieki. Kaut gan interneta mājas lapā ir dotas adreses, cilvēkam, kas šajā pusē nav bijis, rodas papildu problēmas.
Iepriekš izpētījuši ezera dziļuma karti, dodamies uz kādu nostūri. Uzejot uz ledus, jūtamies kā aizsalušā jūrā, jo rīta migla neļauj saskatīt pretējo krastu, bet, rūpīgi izpildot mājas darbu un izprintējot izvēlētā krasta līnijas reljefu, jau pēc zāļu ielokiem atrodam sev izvēlēto teritoriju.
Kā ierasts svešā vietā, vispirms ņemam no zālēm un urbjam dziļuma virzienā aptuveni 10 āliņģu ar intervālu pieci metri. Dziļums itin pieklājīgs, tāpēc katrā otrajā nolaižu pa barotavai. Kad apgaita beigusies un saplānotais izdarīts, redzu, ka migla sāk izklīst un ezera pašā viducī sēž vīri iebarotās vietās uz brekšiem. Tā ir jau zināma informācija, bet breksis mūs neinteresē. Daudz vairāk domājam par lieliem asariem, kas it kā šajā ezerā nav ierasta lieta. Paši vietējie izsakās, ka lielais asaris ir rūpīgi jāmeklē. Nu tad meklējam arī! Ar motili iebarotajās vietās nav pilnībā nekādas kustības. Ņemam palīgos ziemas eholoti un, pārbaudot katru izurbto āliņģi, secinām, ka, izņemot itin solīda izmēra raudas, no asariem ārpus zālēm nav ne vēsts. Metam mieru šai zonai un noejam gar krastu simts metru sāņus, lai izdarītu to pašu urbšanas kombināciju kā iepriekš. Atkal nekā. No asariem nav ne vēsts. Ievēroju, ka ezerā ir itin dzidrs ūdens.
Pulkstenis tuvojas 12 dienā, un izšķiramies par iespējamo varbūtību pameklēt asarus samērā pašķidrajā niedru krasta joslā. Pēc stundas saprotam, ka esam trāpījuši bingo. Kā lielāki, tā mazāki asari rosās tieši zāļu viducī. Vēl trakāk – sākas brīdis, kad piesakās arī līdakas. Pavisam amizanti jau šķiet tas, ka, uzliekot pavisam maziņu bļitkiņu, uz tās sāk ķerties ap 100 gramu smagas raudas. Tātad visa zivs ir samukusi (nez no kā) piekrastes niedrājos. Galu galā pa abiem ir piecas mēra līdakas un aptuveni trīs kilogrami asaru. Nav slikti pirmajai reizei.
Asariem vislabāk tomēr patika vertikālie mānekļi. Krāsai nebija nozīmes, bet īpatnēja bija situācija ar ķēdītē zem bļitkas iekārtu vienžubura āķi. Šāda sistēma strādāja daudz labāk par visām citām.
Mūsu pieredze svešā ezerā varbūt kādam noderēs, jo arī Saukas ezers neskaitās no tiem vieglāk «atkožamajiem», tāpēc ar copi esam apmierināti. Ja vēl pieskaita to, ka ap pulksten 14 sākās nerimstošs sniegputenis, kas copi nogrieza kā ar nazi, tad praktiski viss loms tika iegūts aptuveni divās stundās.
Lai jums ne asakas! ◆
