Satiku Elzu Radziņu. Allaž tādās reizēs, viņu drusku tā kā paķircinādams, jautāju, vai viņa nezina, kur palika Amanda vai Armanda Ādamsone?
Satiku Elzu Radziņu. Allaž tādās reizēs, viņu drusku tā kā paķircinādams, jautāju, vai viņa nezina, kur palika Amanda vai Armanda Ādamsone? Jelgavas teātrī bija tāda aktrise, tēloja jaunu meiteņu lomas, tepat Latvijā palika, vēl pēc kara darbojās Jelgavas teātrī, kam mājvieta bija Rīgā. Elzai Radziņai ar savu mūžīgo jautāšanu esmu apnicis, mani ieraudzījusi, viņa zobgalīgi smejas, un, lai nevajadzētu atkal atbildēt uz manu jautājumu, šoreiz mani sagaida ar priecīgu izsaucienu:
– Zināt, profesor, ko es atklāju, jūsu grāmatu par trimdas aktieriem šķirstot? Es uzšķiru vienu lapu un redzu: tas taču mans studijas biedrs Gusts Feodorovičs, kopā teātrī etīdes spēlējām, kopā pie Almas Kūmiņas «plastikojām». Bet jūsu grāmatā melns uz balta stāv rakstīts Gustavs Grauds! Kad tad Gusts par Graudu pārkristījies?
Ko lai es atbildu? Tā tiešām bija. Jelgavas teātrī kopš 1940. gada strādāja Gustavs Feodorovičs. Tur viņš tēloja savas pirmās lomas, mācījās Osvalda Glāznieka vadītajā studijā, taču viņam palaimējās vēl mazāk nekā Voldemāram Krūmiņam. Gustavu Feodoroviču iesauca Latviešu leģionā. Kara beigās viņš nokļuva Vācijā, kur Lībekā organizējās Latviešu teātris ar teicamu profesionālu aktieru ansambli.
Trupā tika iesaistīts arī bijušais Jelgavas teātra aktieris Gustavs Feodorovičs, tikai nu viņš bija kļuvis par Gustavu Graudu. Varbūt tā labāk skanēja? Kā lāgā to Feodoroviču lai izrunā? Aktierim vajadzīgs skanīgs vārds! Varbūt iemesls bija arī citi apsvērumi: no Feodoroviča kļūdams par Graudu, jauneklis vismaz ārēji nodzēsa savu leģionāra pagātni.
Jāņem vērā, ka pirmajos pēckara gados karu zaudējušajā Vācijā sabiedrotie greizi skatījās uz bijušajiem karotājiem, kādu laiku lielās valstis kādreizējiem leģionāriem liedza pat ieceļošanas atļaujas.
Gustavs Grauds bija slaida, kalsna auguma, iegarenu seju, palielu degunu, un viņa ārējās dotības vislabāk atbilda dažādiem raksturiem, ko Lībekas teātra režisori viņam labprāt arī iedalīja. Viena no lomām, kurā G.Grauds īpaši sev pievērsa uzmanību, bija āksts Džigs M.Zīverta populārajā lugā «Āksts». Vācijā tajā laikā recenzijas rakstīja ļoti prasīgs, reizēm pat kašķīgs kritiķis Oļģerts Liepiņš. Par aktieru spēli «Āksta» izrādē viņš secinājis:
«Vislabākie izrādē bija divi krāsaini raksturtēlojumi: G.Grauda Džigs – veikls, formā izstrādāts zīmējumā un lomas filozofijā, un E.Upermaņa Falstafs.» («Nedēļas Apskats», 1947. 28. III.)
Starp citu, arī Elmārs Upermanis bija Jelgavas teātra aktieris. Šajā teātrī viņš sāka strādāt 1934. gadā, tēloja gan puikas, gan vecīšus. 1977. gadā E.Upermanis gāja bojā autokatastrofā Čikāgā. Tā nu iznāk – pilna pasaule jelgavnieku!
Labus vārdus O.Liepiņš rakstījis arī par G.Grauda tēloto Joski R.Blaumaņa «Skroderdienās»:
«Ārēji labi izstrādājis lomu arī Jelgavas teātra aktieris Gustavs Grauds (Joske).» («Lībekas Vēstnesis», 1946., Nr.122.)
Nav tā, ka Lībekā G.Grauds būtu tēlojis tikai raksturus. Viena no izteiksmīgākajām viņa lomām bija Praporščiks M.Zīverta drāmā «Tīreļpurvs», kur viņa partnere bija kādreizējā Dailes teātra aktrise Austra Šteinberga, savukārt M.Zīverta drāmā «Kāds, kura nav» G.Grauds tēloja cilvēku, kam zudusi atmiņa un kurš tālab tiek dēvēts vienkārši par «kādu, kura nav».
Kad sākās lielais izceļošanas vilnis, G.Grauds āva kājas tālam ceļam uz Austrāliju, kur kopš 1953. gada viņš Melburnā kļuva par vienu no Austrālijas Latviešu teātra dibinātājiem un veidotājiem. Mūsu jelgavnieka talants un darbs ieliedēts tālajā Austrālijā strādājoša latviešu teātra pamatos. Tajā viņš nospēlēja savas labākās lomas, tās, kuras nepaguva notēlot Jelgavā. Šo lomu saraksts ir garš, garš. Necentīšos tās visas uzskaitīt, bet pieminēšu tikai dažus.
Melburnā viņš vēlreiz nospēlē sen tik mīļo āksta Džiga lomu, vēlreiz viņš ir praporščiks «Tīreļpurvā». Un vēl daudzi un dažādi raksturi – arī Ābrams R.Blaumaņa «Skroderdienās» un «Trīnes grēkos», arī Labrencis Ā.Alunāna bēdu luga «Kas tie tādi, kas dziedāja», arī Longīns Laukmanis A.Eglīša lugā «Bezkaunīgie veči», arī Svante Banērs J.Viesiena lugā «Jānis Reiters». Austrālijas Latviešu teātrim G.Grauds atdeva trīsdesmit trīs gadus.
Trīsdesmit trīs gadi. Tas ir Jēzus vecums. Gustavam Graudam tas bija liktenīgs skaits. Viņš sirga ar ļaunu slimību, pārcieta operāciju un tomēr – un tomēr, slimnīcas istabā guļot, «izpeldēja» uzbāzīgais jautājums: «Būt vai nebūt…» Izrādījās – nebūt.
– Manus pelnus, lūdzu, izkaisiet jūrā! – tā Gustavs Grauds.
– Kāpēc jūrā?
– Ja mēs ticam, ka Dievs radījis pasauli, tad jau pirmā mirkļa svētīts ir visums – zeme, debesis un jūra!
Draugi izpildījuši viņa vēlēšanos.
Kur gan nemīt mūsu jelgavnieku pīšļi! Viskonsinā, Milvokos, Klusajā okeānā…
