Kad pulkstenis tuvojas astoņiem vakarā, pie televizora steidz lieli un mazi, veci un jauni, lai vērotu realitātes attiecību šovu «Ferma» un justu līdzi saviem favorītiem.
Kad pulkstenis tuvojas astoņiem vakarā, pie televizora steidz lieli un mazi, veci un jauni, lai vērotu realitātes attiecību šovu «Ferma» un justu līdzi saviem favorītiem. Spēle ir spēle, un katram par to ir savs viedoklis, bet daudzi jelgavnieki līdzi juta jelgavniecei Lienei Šadrovikai. Viņai šovs ir beidzies, ļaužu runas un diskusijas pieklusušas, bet «Ziņas» Lieni sastop viņas darbavietā – Jelgavas Tehniskajā licejā – smaidošu un labā garastāvoklī.
Uz realitātes šovu «Ferma» Liene devusies kā uz konkursu, degsmes un apņēmības pilna kļūt par Baltijas labāko fermeri. Lai arī pēc 25 dienām jelgavnieces dalība konkursā bija beigusies, viņa mājās atgriezusies kā uzvarētāja. Katrā ziņā pilnīgā pārliecībā, ka ir šā gada labākā Baltijas fermere. Ārpus televīzijas ekrāna viņa ir mīļa mamma dēlam Raivim, skolotāja Tehniskā liceja audzēkņiem un lieliska kolēģe pārējiem pasniedzējiem.
Nekur nav tik labi kā mājās
Nezinātājs nemūžam nepateiks, ka Liene par skolotāju strādā tikai dažus gadus. Nez kādēļ lielākajai daļai viņa asociējas ar stingru, prasīgu skolotāju ar daudzu gadu stāžu. Lai arī 25 gadus nodzīvojusi Latgales pusē, pirms tam Liene bijusi visciešākajā sakarā ar Zemgali. Pirms 48 gadiem viņa dzimusi un uzaugusi Zaļenieku pagasta mājās «Meža – spieķi» septiņu bērnu ģimenē, kurā bijusi pastarīte. Laukos darba allaž pieticis. Jau agrā bērnībā Liene apguvusi lauku darbus un no sešu gadu vecuma pratusi slaukt govis. Pēc mācībām Apgunstes pamatskolā vecāki viņu sūtījuši Augstkalnes vidusskolā, pēc tās ceļš tālāk vedis uz Kazdangas sovhoztehnikumu, kur Liene izvēlējusies mācīties ihtioloģiju.
«Laikam jau mana trakā aizraušanās ar makšķerēšanu bija iemesls tādas profesijas izvēlei. Bērnībā mamma bija nelaimīga, jo, kā tik brīvāks laiks, tā meita pazūd. Kur meklēt? Protams, pie upes ar makšķerkātu rokās,» atceras Liene. Viņa stāsta, ka par makšķerēšanas traucēkli nevarot būt ne laika apstākļi, ne dzīves straujais ritums. Ar makšķerēšanu aizrāvies arī dēls un kopā ar mammu brauc makšķerēt, bet ziemā sēž uz ledus un bļitko. Lielākais loms makšķerniecei bijusi divkilogramīga karpa.
Pēdējā laikā gan makšķerēšanai atliek mazāk laika, jo 16. aprīlī Latvijas Lauksaimniecības universitātē Liene aizstāvēs savu maģistra darbu, bet pēc tam gan noteikti kādu dienu šaušot prom uz upi.
Gadsimta ceturksni Liene nodzīvojusi Latgalē, tur apprecējusies, izaudzinājusi dēlu, bet vīrs stipri dzēris un ģimene izjukusi. Dēls devies līdzi mammai uz dzimto pusi – Jelgavu. Pilsētu Liene jau iemīlējusi un jūtas tai piederīga gluži kā savām mājām. Raivis Policijas akadēmijā ieguvis jurista grādu un strādā Jelgavas policijā. Dēls bija pirmais, kuram mamma paziņojusi par saviem nodomiem piedalīties «Fermā».
Visnesaticīgākie – latvieši
Vērojot spēli, liekas, neviena komanda nesadzīvo tik slikti kā Latvijas. Intrigas, mēles kulšana un aprunāšana visizteiktāk novērojama tieši mūsu tautiešiem, un kur nu vēl tik nievājoša un nosodoša attieksme pret savu komandas biedreni, kā tas bija pret Lieni.
Viņa stāsta, ka jau pirmajā dienā, kad visi dalībnieki satikās un sēdās autobusā, lai dotos ceļā uz Igauniju, dalībnieki cits uz citu skatījušies kā uz konkurentu, nevis komandas biedru.
«Atceros, ka autobusā apsēdos blakus Eņģelim, un viņš uzreiz man pagrieza muguru, pat necentās uzsākt sarunu. Arī pārējie novilka sev priekšā tādu kā barjeru. Spēles pirmajā dienā labs kontakts man veidojās ar igaunieti Heli, bet jau otrajā rītā viņa bija pārvērtusies līdz nepazīšanai. Domāju, ka, redzot manu aktīvo mešanos «Fermas» dzīvē un darbos, pārējie jutās mazvērtīgi un agresīvi, jo aizskāru viņu egocentrismu,» skaidro Liene.
Viņa zinot, ka ir cilvēki, kas nespēj pieņemt to, ja kāds cits ir zinošāks vai prasmīgāks. Turklāt, ja viens to darot, otram vieglāk pievienoties. Viņi bija 14, bet Liene tikai viena, taču visagresīvāk noskaņots pret jelgavnieci bijis tieši latvietis Eņģelis:
«Vīrietis vissmagāk pārdzīvo un nevar pieņemt, ja kāda sieviete darbus prot par viņu labāk. Tāds arī bija Eņģelis – ar milzīgu egocentrismu. Taču mani tas neuztrauca, jo apzinājos, ka spēšu izdzīvot bez pārējo palīdzības. Nenoliedzu, ka arī man bija kļūdas, jo tikai tagad, skatoties spēli televīzijā, saprotu, ka tā nebija dzīves realitāte vai izdzīvošana, kā sākumā tika reklamēts, bet spēle un šovs,» secina Liene.
25 dienu laikā, ko Liene pavadīja spēlē, viņai vislabākais kontakts izveidojās ar lietuviešu puisi Andriusu. Ar viņu jelgavniece varējusi runāt par jebko, puisis Lienes atmiņā palicis kā jauks un interesants cilvēks, kurš spēj analītiski domāt.
«Viņš arī pateica skaidri un gaiši, ka esmu prasīga, tieši tādēļ nekad par sievu mani neņemtu. Vīriešiem ir bail no prasīgām sievietēm, bet es tajā nesaskatu neko sliktu, jo katram jābūt prasīgam, vismaz pret sevi. «Fermā» tā nebija – nekādas kārtības, katrs darīja, ko gribēja. Es uzskatīju, ka darbs jāizdara kārtīgi,» stāsta Liene.
Par spēlē visgrūtāko Liene atzīst cīņu ar sevi. Dodoties uz «Fermu», viņa zināja, ka ne uz vienu nevar paļauties, tikai uz sevi.
«Patiesībā uz spēli braucu citādām izjūtām, jo sapratu, ka tā būs izdzīvošanas spēle, nevis cilvēku attiecību šovs. Domāju, ka skatītājiem būs iespēja novērtēt katru dalībnieku, viņu spēju izdzīvot laukos, prast darbus, nevis sekot līdzi cits citam veltītajiem apvainojumiem, rupjībām. Taču izrādījās gluži pretēji. Tas, ko cilvēks prata, spēlē bija mazsvarīgs. Ja būtu to pareizi sapratusi, noteikti būtu cita Liene un spēlētu šovu tāpat kā citi to dara,» skaidro Liene.
Jāmācās laipot un skaisti runāt
Jebkuram cilvēkam sāp, ja viņu apvaino, turklāt bez pamata, tik atklāti un brutāli. To atzīst arī dēls un saka, ka mamma iekšēji pārdzīvojot par pāridarījumiem, taču citiem to neizrāda.
Un tomēr Liene labprāt piedalītos vēl kādā šovā, tikai tad gan viņa rīkotos citādi. Par piedalīšanos spēlē neesot nekādas nožēlas, drīzāk otrādi – tā bijusi laba skola. No katra cilvēka varot ko labu gūt un mācīties.
«Pirmais, ko guvu, bija, ka cilvēks nedrīkst būt ļoti egocentrisks, tādēļ daudz strādāju pati pie sevis, lai tāda nebūtu. Taču līdz ar spēli esmu atklājusi, ka mūsdienu pasaulē iekārtots tā, ka visveiksmīgāk un labāk izdzīvo tas, kas prot skaisti runāt, labi izskatīties un laipot, bet ne labi strādāt. Arī «Fermā» darbs nebija pirmajā vietā. Nu un, ja kas nebija padarīts, spēles vadītājs saimniekam ar pirkstu pakratīja, tas arī viss. Paskatieties, vai tas nav mūsu sabiedrības un arī valdības spogulis? Reti kurš no lielajiem runātājiem prot arī labi strādāt,» prāto «fermere».
Šovā jāpiedalās katram
Kas notiks tālāk «Fermā», Liene nezina un uzmanīgi seko līdzi katrai spēles sērijai. Liene domā, ka uzvarēt varētu Izolina no Lietuvas komandas un patiesībā viņa būtu vienīgā, kas no palikušajiem dalībniekiem to būtu pelnījusi. Latvietei Lienei spēle ir galā, skolā gandrīz katrā mācību stundā iznākot kaut ko pastāstīt par šovu. Jauniešu interese esot liela. Pēc pirmajām sērijām viņi neizpratnē jautājuši: kāpēc jūs, skolotāj, tā «apliek», jūs taču visu protat. Viņi ar interesi klausās par fermas piedzīvojumiem un uzdod daudz jautājumu.
«Domāju, ka lielākai daļai skatītāju joprojām nav skaidrs, kāda ir spēles jēga, kā viņiem to skatīties, uz ko vērst uzmanību, kā reaģēt. Šis ir fantastisks šovs, kurā parādītas cilvēku attiecības, dažādie raksturi un mentalitāte. Tikai sabiedrība to nav gatava skatīties. No sliktākās puses sevi noteikti parādīja latvieši – kā nenosvērti –, bet igauņi atmiņā palikuši kā rupji un bravūrīgi,» spriež Liene. Lasītājiem viņa novēl: katram kaut reizi dzīvē izmēģināt spēles garšu, kaut vai tādēļ, lai iepazītu sevi.
