Mārtiņa Zīverta lugu tēlu Janeļa un Minhauzena ievadītas, norisinājās septītās Alunāna izrāžu dienas «No aktiera nāk joki…», kas savu uzdevumu veica godam..
Mārtiņa Zīverta lugu tēlu Janeļa un Minhauzena ievadītas, norisinājās septītās Alunāna izrāžu dienas “No aktiera nāk joki…”, kas savu uzdevumu veica godam: piedāvāja divus labus M.Zīverta lugu iestudējumus un, kā katru gadu, skatītāju un autoru vērtējumam nodeva gan pazīstamas, gan gluži jaunas mūsdienu latviešu izrādes. Nākamnedēļ festivāla eksperti dalīsies detalizētākā vērtējumā par abiem festivālā rādītajiem Alunāna teātra iestudējumiem – M.Zīverta “Cenzūru” un režisores Veras Baļunas simtgadei veltīto Aleksandra Ostrovska “Vilku un avju” izrādi. Šoreiz piedāvājam ekspertu žūrijas viedokļus par festivālu.
Viktors Hausmanis:
Jelgavas Alunāna teātris bija viens no pirmajiem, kas pievērsās latviešu oriģināldramaturģijas – gan jaunu, gan iepriekšējos gadu desmitos sarakstītu lugu – mērķtiecīgai popularizēšanai, un patīkami, ka jelgavnieki to turpina latviešu teātra tēva vārdā nosauktajā festivālā. Šoreiz galvenā uzmanība bija pievērsta Mārtiņa Zīverta dramaturģijai, kam profesionālie teātri bieži vien paiet garām. Festivāls apliecināja, ka mūsu amatierteātros ir ļoti spēcīga veco aktieru meistaru paaudze. Īpaši spilgti to redzējām trīs galveno tēlotāju teicamos aktrišu darbos Noras Vētras – Muižnieces lugas “Dzirnavniece” iestudējumā Madonas teātrī. Bet gandrīz katrā izrādē iekļāvās arī jauniešu atveidoti tēli.
Pārdomas rada dažu jaunu oriģināllugu izvēle. Labi, ka teātris iestudē jaunu un mazpazīstamu autoru darbus, kas cenšas runāt par mūsdienu cilvēkiem un problēmām, taču šo lugu līmenis reizēm ir samērā zems, jaušama tāda kā izdabāšana publikai vai arī paņēmieni, kas vērojami televīzijas ekrānos daudz rādītajās “ziepju operās”. Uzteicot teātru vēlmi iestudēt jaunas oriģināllugas un runāt par šodienu, gribas tomēr mudināt vairāk meklēt darbus, kuros mūsdienu problemātika ietērpta mākslinieciski augstvērtīgā formā.
Jānis Jurkāns:
Zīverta lugas ir ļoti grūts materiāls – par to pārliecinājušies arī profesionālie teātri. Ar grūto uzdevumu visai labi tika galā gan Lielvārdes teātris “Minhauzena precībās” ar atraktīvo spēles veidu, aktieru spēlētprieku, gan Alunāna Jelgavas teātris, kam bija sevišķi grūts uzdevums – “Cenzūras” nedaudzo, bet lielo lomu tekstus “saāķēt” spriegās attiecībās un šo spriedzi noturēt visu izrādi. Izrādes veiksmi apliecināja jūtamais kāpinājums otrajā cēlienā. To visu var paveikt tikai profesionāls režisors un labi aktieri. Trīs galveno lomu tēlotājas Noras Vētras – Muižnieces “Dzirnavniecē” Madonas teātrī varētu apskaust pat profesionālie kolektīvi. Viņas ne brīdi neļāva atslābt skatītāju uzmanībai, lai gan sižets ir ļoti vienkāršs un pat it kā iepriekš paredzams.
Pamatīgs darbs ar spožām aktieru veiksmēm (precīzs tēlojums, bez nelīdzenumiem) “Vilku un avju” iestudējums Alunāna teātrī, kas atstāja iespaidu, ka izrāde jau spēlēta pietiekami daudz, lai lomas varētu iegūt pamatīgu skatuves “slīpējumu”.
Baibas Jukņevičas situāciju komēdija “Pavasara neprāts” cēsinieku sniegumā “viļņojās”: izrādē grūtības radīja spēles stila neatbilstība autores piedāvātajam žanram.
Pieredzējis aktieru ansamblis bija vērojams arī Aizkraukles teātrī. Viņu iestudētās Silvas Linājas “Nekas nav noticis” lugas darbībai bija izteikts televīzijas seriāla plūdums. Norāde uz seriāla iezīmēm domāta nevis kā pārmetums par darba izvēli, bet kā rosinājums spēlē ievērot žanra tīrību.
Īsts “saldais ēdiens” bija festivāla noslēguma koncerts – populāras estrādes dziesmas Alunāna teātra “Mucenieka un mucenieces” varoņu priekšnesumā.
Izrāžu vidū šoreiz izteiktu līderi nesaskatu. Galvenais iespaids ir augsts kopējais līmenis, nebija tā, ka dažas izrādes uzkrītoši noslīdētu zem tā vai arī būtu galvastiesu pārākas. Un, protams, prieks vērot aktierus, kas turpina patiesi dzīvot uz skatuves, ar rutīnu neapauguši.
Līvija Akuratere:
Alunāna festivāls “No aktiera nāk joki…” nav atlases skate, kurā būtu jānosaka gada labāka izrāde. Tas pulcē draugus, lai attīstītu latviešu dramaturģiju. Šoreiz festivāls pievērsās arī vienam lielam pārbaudītam autoram Mārtiņam Zīvertam, taču lielāko daļu tā programmā arvien ieņem mūsdienu latviešu autoru lugas. Viens ir spēlēt pašu mājās uz savas skatuve. Aizbraucot ciemos, gan izrādes dalībnieki, gan dramaturgi, kuru darbus viņi ceļ gaismā, daudz labāk ierauga gan ieguvumus, gan to, kas būtu jāuzlabo. Jo labi aktieri jau bija visās izrādēs: ļoti jauka “vecā gvarde” un brīnišķīgi jaunieši. Tas arī bija festivāla jaukāko izrāžu pamatā: abu M.Zīverta iestudējumi, madoniešu rādītais gabaliņš iz dzīves. Patīkams pārsteigums bija Aizkraukles leļļu teātra “Tims” briedums: gan lelles, skatuves iekārtojums, gan tas, kā darbojas aktieri – gan ar rokām, gan balsi –, un ka tas viss, ieskaitot ludziņu, ir viņu pašu. Brīnišķīgā dāvana bija Alunāna teātra aktieru tēlojuma īstums, asprātība un pašatdeve festivāla noslēguma koncertā.
Rita Melnace:
Lai kādā līmenī būtu izrādes, amatierteātros mani vienmēr pārsteiguši aktieri – varbūt bez skolas, bet dramaturģisko materiālu jūtoši, dvēseli atklājoši, tīrradņi gan vecākās paaudzes, gan jauniešu vidū. Mēs to saucam par spilgtiem atradumiem detaļās tēlu atklāsmē. Viņi par to nedomā šādās kategorijās, bet vienkārši iet un darbojas pēc tā, kā šo materiālu iepazinuši dzīvē. Un neatkarīgi no tā, kāda ir izrāde, man vislielākā vērtība amatierteātru iestudējumos arvien bijusi iespēja iepazīt šos cilvēkus un viņu neapsīkstošo darbošanās gribu. Šādi pašas dzīves skoloti talanti spilgti parādījās Aizkraukles un sevišķi Madonas teātra izrādē.
Cita lieta, ka režisoriem nereti vajadzētu vairāk domāt par to, ko aktierim piedāvāt. Var saprast vēlmi izdabāt publikai, bažas, vai viņu izrādes kāds skatīsies. Bet, manuprāt, galvenā uzmanība tomēr būtu jāvelta uzticīgajiem teātramīļiem, nevis gadījuma skatītājiem. Un varbūt vairāk jāpievēršas pārbaudītām vērtībām – latviešu dramaturģijas klasikai. Netrūkst arī senāk sarakstītu labu lugu, kas iestudēšanu vēl tikai gaida.
Dināra Klepere:
Spēcīgu dramaturgu nelielais skaits ir smags jautājums mūsdienu latviešu rakstniecībā. Tāpēc atzinību pelnījuši režisori, kas meklē jaunus autorus un nebaidās tos iestudēt, kā arī autori, kas pēc pirmizrādes gatavi sava darba kritiskam izvērtējumam. Tas attiecas uz Silvas Linājas “Nekas nav noticis” Aizkraukles teātrī.
Klasika bija pārstāvēta ar Aleksandra Ostrovska komēdiju “Vilki un avis” (tās raitākam ritējumam varbūt būtu līdzējusi trīs stundas garās izrādes teksta īsināšana) un divu Mārtiņa Zīverta lugu iestudējumiem. Patīkami pārsteidza Lielvārdes teātris. Ar “Minhauzena precībām”, tās krāšņajiem kostīmiem un labo aktierspēli, esam ieguvuši lielisku izrādi, kam iespējams panākumiem bagāts skatuves mūžs laukos, kur profesionālie teātri nebrauc. “Cenzūra” Alunāna teātrī izcēlās ar spēcīgu aktieransambli, vienīgi emocionālais sākumtonis bija piecdesmit procentu par augstu, un, izrādes gaitā spriedzi kāpinot, izrāde iznāca pārāk skaļi izkliegta.
Visa izrāde kopumā priecēja Noras Vētras – Muižnieces “Dzirnavnieces” iestudējumā Madonas teātrī, kur bija gan laba aktierspēle, gan režisores redzējums.
Varētu piekrist atziņai, ka vairāk nekā atsevišķi skatuves veiksmes uzplaiksnījumi šo festivālu raksturo noturīgs kopējais līmenis. Vairums festivāla izrāžu pieder kolektīviem, uz kuru pirmizrādēm droši var aicināt citus, jo labi zini, ka tajās noteikti būs ko redzēt.
