Es biju viens no pusotra tūkstoša brīvprātīgo, kas piedalījās filmas “Dvēseļu putenis” masu skatos. Atveidojot latviešu strēlnieku, filmēšanas laukumā pavadīju septiņas dienas. Tagad, kad gandrīz pagājis mēnesis kopš filmas pirmizrādes, varu teikt – jūtu gandarījumu, ka arī mūsu, brīvprātīgo, ieguldītais darbs bija veltīto pūļu vērts. Filma neatstāj vienaldzīgu nevienu. Noteikti ieteiktu to noskatīties.
Pats piedalījos strēlnieku iesaukšanas epizodē, karaspēka vienības pārgājienā uz frontes līniju, Slokas kaujas un pašu Ziemassvētku kauju epizodē un dažās citās. Filmā esmu pamanāms vairākās vietās. Kaut arī filmēšana bija pietiekami nogurdinoša, to atceros ar ļoti pozitīvām atmiņām, jo uzņemšanas process bija arī jautrs, izzinošs un ir ievērojami paplašinājis manus zināšanu un pieredzes apvāršņus.
Pirmkārt, jau tāpēc, ka piedalījos uzņemšanā, uzskatīju par pienākumu izlasīt pašu grāmatu, ko, jāatzīst, līdz šim nebiju paveicis. Dalība filmā kopā ar grāmatas izlasīšanu palīdzēja labāk izprast gan vēstures notikumu gaitu, kā arī kara šausmas un grūtības, kam mūsu senči ir gājuši cauri. Domāju, ka esmu skaidrāk izpratis drosmi, ar kādu izcīnīta Latvijas brīvība. Par to stipri lika padomāt, piemēram, diena, kad tika filmētas Ziemassvētku kaujas. Todien bija sešu septiņu grādu sals. Bijām tērpti autentiskos strēlnieku tērpos. Lai gan visas dienas garumā brīžu, kad pēc filmas režisora rīkojuma vajadzēja ieņemt noteiktu stāvokli, nebija tik daudz, filmēšanas laikā es pamatīgi nosalu. Zinot, ka patiesajās Ziemassvētku kaujās valdīja trīsdesmit grādu sals un dažkārt latviešu strēlnieki bija spiesti vairāk nekā diennakti nekustīgi gulēt purvā, ļauj tikai aptuveni nojaust tās sajūtas, kādas viņi piedzīvoja. Netrūka arī citu piemēru, kas liek padomāt par lietām, ko mēs mūsdienās saucam par grūtībām un izaicinājumiem. Tas, protams, raisa bijību, cieņu un apbrīnu mūsu vecvectēvu priekšā.
Otrkārt, man ir izveidojies daudz lielāks priekšstats par to, kā notiek lielu filmu uzņemšana un cik daudz cilvēku tajā ir iesaistīti, kā tiek veidoti specefekti un nodrošināta autentiska vide. Ir mazliet sirreāla sajūta, kad redzi, ka epizode, kuru uzņem teju pusi dienas, filmā skatāma vien dažos mirkļos. Un, lai gan šis mirklis var būt pietiekami emocionāls, tas nespēj dot priekšstatu par pūlēm, kas ieguldītas viena šāda mirkļa uzņemšanā. Līdzīgi bija ar Renāra Zeltiņa atveidotā filmas varoņa Spilvas krišanu Slokas kaujā. Šīs epizodes filmēšana notika vēlā, ļoti drēgnā rudenī. Kopumā šis skats tika uzņemts vairākas stundas. Aktieris bija spiests purva slapjumā “krist” vismaz reizes trīsdesmit, pēc tam ilgāku laiku paliekot tur guļam. Rezultātā viņš bija galīgi pārsalis un, filmēšanai beidzoties, pusstundu kratījās drudzī. Filmā šī traģiskā aina aizņem vien dažas sekundes.
Visbeidzot – esmu ļoti priecīgs, ka filmas uzņemšanas laikā man ir bijusi arī iespēja aprunāties ar tās veidošanā iesaistītajiem cilvēkiem. Aprunāties par viņu pieredzi un ikdienu arī ārpus filmas “Dvēseļu putenis”. Viņi visi ir ļoti jautri, interesanti un atvērti cilvēki. Aizrautība par savu nodarbi, kas no viņiem staro, vienmēr sniedz pozitīvu enerģijas lādiņu.
