Jelgavniece studente un jau arī skolotāja Santa Buša par to, kā ir būt influencerim Latvijā.
Santa Buša ir jelgavniece, kas studē radošās industrijas Latvijas Kultūras akadēmijā, strādā par skolotāju Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolā un pasniedz skatuves kultūru Bērnu un jauniešu mūzikas klubā. Santas hobijs ir veidot video – viņa pārstāv salīdzinoši nesen radušos jomu – būšanu par influenceri, kas latviešu valodā vēl ir svešs termins.
– Santa, pastāsti, ar ko pašlaik nodarbojies?
Strādāju Jelgavas Jaunajā teātrī par režisora asistentu, mācu skatuves kultūru Bērnu un jauniešu mūzikas klubā. Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolā vadu teātra pulciņu sākumskolai un pasniedzu kulturoloģiju vidusskolai. Vēl arī mācīšu jaunu priekšmetu septītajām klasēm – teātra mākslu. Vēl esmu pilna laika studente un brīvajā laikā filmēju video.
– Cik ilgi jau strādā skolā?
Sāku martā, bet strādāt klātienē sanāca tikai divas nedēļas. Pēc tam kulturoloģiju pasniedzu attālināti.
– Kā sākās tavas influenceres gaitas? Pieļauju, ka tas nebija bērnības sapnis.
Kad sāku iet skolā, gāju teātrī un man patika teatrālas lietas. Patika filmēt jau bērnībā – atceros, kad mamma nopirka digitālo fotokameru ar videofunkciju, es sāku filmēt visu pēc kārtas. Filmēju to, kā es skaitu dzejoļus, vienreiz noliku kameru uz skapja, un tad bija “Santas dziedāšanas šovs”. Ar draudzeni filmējām viņas laukus, rādījām vistas, visu pēc kārtas. (Smejas.) Video ielikām “YouTube”, lai pēc tam publicētu draugiem.lv.
Kad gāju 9. klasē, atklāju, ka cilvēki regulāri publicē video. Man tas likās ļoti forši, bet tajā laikā tādas lietas kā influenceris nebija. No vienas puses, likās dīvaini kaut ko likt internetā. Man arī gribējās, bet bija bail to darīt vienai. Sākām ar draudzeni filmēt, sākumā kādus divus mēnešus. Pēc tam es turpināju viena un daru to joprojām.
Bērnībā gribēju būt aktrise vai kaut kas uz to pusi. Tādi jūtūtuberi vai influenceri jau neeksistēja. Kad sāku iet vidusskolā, populārāka kļuva “Instagram” platforma, kas tagad ir ļoti efektīva reklāmas tirgum salīdzinājumā ar citiem sociālajiem medijiem. Arī kad sāku lietot “Instagram”, darīju to tāpēc, ka visiem bija.
– Ņemot vērā tavu sekotāju skaitu – 17,2 tūkstoši “YouTube” un vien par tūkstoti mazāk “Instagram” –, vai sanāk satikt kādu no viņiem ikdienā?
Dažreiz jā, bet man šķiet, ka latvieši ir kautrīgi – ja pamanīs, tad tikai paskatīsies. Visbiežāk pienāk klāt gados jaunāki cilvēki. Festivālos visi ir runātīgāki, piemēram, “Summer Sound”, iedzēruši un brīvāki, pazūd tā barjera. Ir gadījies, kad cilvēki uzraksta “es tevi šodien redzēju veikalā”, bet dzīvē nepienāk klāt.
– Vai tu gribētu, ka nāk?
Tas šķiet tīri jauki! Man patīk parunāties. Tieši dīvaini liekas, ja cilvēks vienkārši skatās virsū, un nevar zināt, vai tas tāpēc, ka atpazīst, vai tāpēc, ka kaut kas iesprūdis zobos. (Smejas.)
– Kas ir tie stereotipi par influenceriem, ko tu gribētu mainīt?
Daudzi domā, ka influenceri vispār nestrādā. Jā, daži tādi ir arī Latvijā, kas nodarbojas tikai ar to, piedaloties dažādos projektos, kas nebūtu iespējams bez šīs atpazīstamības internetā. Vēl man šķiet, ka daudzi domā, ka influenceri ir stulbi un taisa vien skaistas bildes, ka tā ir vienīgā lieta, ko viņi dara. Bet tā nav – viņi studē, strādā, dzīvo savu dzīvi. Laikam arī pastāv uzskats, ka influenceri ir nejauki un iedomīgi, un dažreiz tā arī ir – savos video vai “Instagram” viņi ir ļoti jauki, bet dzīvē pavisam citādāki. Mana pēdējo gadu atklāsme ir tā, ka teiciens “šovbiznesā draugu nav” tiešām strādā.
– Latvija ir maza, un influenceru arī nav daudz. Sanāk, ka jūs visi cits citu pazīstat?
Ir pasākumi, uz kuriem tieši mūs aicina, un tad arī sanāk satikties. Kopumā savstarpēji cits citu tāpat zina.
– Un kā ar konkurenci?
Tas atkarīgs no tā, kādus cilvēkus pazīst. Viena projekta ietvaros var uzaicināt, pēc tam citā. Arī mārketings ir salīdzinoši šaurs, tādēļ šajā sfērā cilvēki ir draudzīgi, bet var arī konkurēt. Tas, cik daudz cilvēku skatās video, neko īpaši nedod, tādēļ konkurence nav tik ļoti par auditoriju kā par piedalīšanos projektos.
– Kā tu izvēlies sadarbību?
Pēc tā, vai tas atbilst man un manai auditorijai. Es esmu veģetāriete, un, ja man piedāvātu reklamēt, piemēram, desas, es to nedarītu. Man ļoti patīk kaķi, pašai ir trīs, un vienreiz reklamēju kaķu barību. Pati kompānija mani uzrunā, un tad izlemju.
– Vai atceries savu pirmo sadarbību?
Jā, es vēl gāju vidusskolā. Man uzrakstīja kāda kleitu kompānija un piedāvāja izvēlēties divas viņu kleitas, ja es tās iekļaušu savā video. Tas toreiz likās tik interesanti – kāds man par velti atsūtīs kleitas! Daudzas kompānijas grib tā saucamo barteru – reklāmu pret produktu. Bet, ja padomā, cik šī reklāma izmaksātu kādā portālā, radio vai avīzē, tās summas ir nesalīdzināmas ar divām kleitām. Tas nav adekvāti pret manis ieguldīto laiku un saturu. Tagad arī viss ir daudz vairāk attīstīts nekā agrāk.
– Kā ir ar nodokļu maksāšanu sadarbībā starp uzņēmumu un influenceri?
Pārsvarā visi strādā ar autoratlīdzības līgumiem, bet citi reģistrējas kā pašnodarbinātie. Man ir gadījies, ka pat ļoti zināma kompānija Latvijā, lai apietu nodokļus un nebūtu jāslēdz līgums, piedāvāja dāvanu karti norādītās summas vērtībā.
– Kā “Covid-19” krīze ietekmēja influencerus?
Šķiet, ka tieši pozitīvi, jo cilvēki vairāk bija mājās un auga skatījumu skaits. Lai gan neko daudz neliku, to varēja manīt. Arī sadarbību piedāvāja. Kad sākās “Covid-19” krīze, daudz kur internetā piedāvāja lietas bez maksas, tostarp filmas. Ja cilvēkiem visu laiku ļautu piekļūt kultūrai un mākslai bez maksas, viņiem būtu grūti saprast, ka radīšanas process prasa naudu. Tagad arī “YouTube” ir funkcija, ka konkrēts cilvēku loks, maksājot noteiktu summu, piekļūst ekskluzīvam saturam. Zinu, ka tas strādā ārzemēs, bet latvieši, šķiet, nav pieraduši maksāt par saturu, ja kaut kas ir pieejams par velti. Arī “YouTube” ir piemērs – cilvēkiem nepatīk skatīties reklāmas, bet viņi nav gatavi maksāt, lai to nebūtu.
– Kādas ir “YouTube” aizkulises? Kas tev kā satura veidotājai ir zināms vairāk?
Es varu redzēt vidējo laiku, kādu cilvēki patērē, skatoties manus video, no kuras valsts tie ir, vecuma kategoriju, arī laiku, kādā visvairāk video tiek aplūkots. Tagad statistiku iespējams uzzināt ļoti detalizēti, arī to, kuras minūtes no video ir visskatītākās. Vēl šķiet interesanti, ka par reklāmu, kas parādās pirms video, lielāku naudu saņemtu Amerikā, nevis šeit, Latvijā. Reklāmdevējam pie mums maksā mazāk.
– Kas ir tava auditorija?
Visbiežāk manu kanālu skatās sievietes vecumā no 18 līdz 24 gadiem. Taču šī statistika var arī neatbilst patiesībai, jo es nevaru zināt, vai cilvēks, reģistrējoties “YouTube”, ir iesniedzis savus īstos datus, vai skatās, piemēram, no mammas profila vai nereģistrējoties vispār. Turklāt vien puse, kas skatās manu kanālu, to abonē. Statistika uzrāda tikai vecuma grupas, sākot no 13 gadiem, jo jaunākiem ir aizliegts reģistrēties “YouTube”, taču realitāte, protams, ir cita.
– Vai esi domājusi veidot video angļu valodā?
Jā, esmu mēģinājusi, bet angliski nesanāk tik dabiski, jo koncentrējos uz to, ko teikšu. Tas aizņem vairāk laika. Veidojot saturu angliski, es nevaru piesaistīt draugus, ģimeni, kā arī to, kas ir aktuāls tikai Latvijā. Reālāk sasniegt auditoriju būtu, veidojot saturu krievu valodā, bet es to neprotu. Krievu valodā esošais tirgus nav tik liels salīdzinājumā, piemēram, ar ASV, un arī Latvija ir atpazīstamāka krieviski runājošajiem.
– Skatoties tevis publicēto saturu, šķiet, ka brīvi runā par visu. Vai ir tēmas, kuras nemēdz skart?
Es droši vien neliktu video ar alkoholu, jo tagad strādāju skolā. Skolotājs un influenceris nav tās savienojamākās lietas. Šķiet, neesmu runājusi par reliģiju, reti aizskaru politiku. Es mēģinu nerunāt par lietām, kas kādam var likties ļoti sensitīvas.
– Kā ar negatīviem komentāriem?
Liekas, ka esmu pie tā jau pieradusi. Varbūt sākumā bija sāpīgi, es domāju, kāpēc man raksta kaut ko nejauku. Šķiet, ka “YouTube” komentāri nav salīdzināmi ar, piemēram, “Delfi” rakstītajiem, kur tie tiešām ir briesmīgi.
– Vai izjūti atbildību savas auditorijas priekšā?
Noteikti. Ja es nestrādātu par skolotāju, man būtu vairāk vienalga. Es domāju par to, ko publicēju un kas to redz. Arī reklamējot produktus, domāju, vai pati to lietotu vai arī uztaisītu vienu bildi un izmestu miskastē. Ir svarīgi saprast, vai tas ir vajadzīgs.
__________
Pandēmijas dēļ liela daļa ikdienas aktivitāšu tika pārnestas uz virtuālo vidi. To, ko līdz šim darījām bezsaistē, nu darām tiešsaistē, tomēr arī tur valda noteikumi, kurus vērts atcerēties. “Samsung Skola nākotnei” eksperti apkopojuši svarīgākās tiešsaistes vadlīnijas jeb netiķeti, kas palīdzēs interneta dzīvi sev un apkārtējiem padarīt drošāku un patīkamāku.
Atceries par drošību
Internetā uzturas cilvēki arī ar sliktiem nodomiem, tāpēc, ja nevēlies, lai pseidodraugs klauvē pie tavām durvīm, nenorādi savu mājas adresi, telefona numuru vai personas datus. Atceries uzstādīt drošības iestatījumus, jo viedierīces inficēt ar dažādiem datorvīrusiem un uzlauzt sociālo tīklu paroles ir vienkāršāk, nekā varētu šķist. Mazināt kibernoziegumu riskus var, arī regulāri atjaunojot operētājsistēmas piedāvātos uzlabojumus.
Nepiedalies apvainošanā, bet novērs to
Ja redzi, ka “WhatsApp” grupas čatiņā vai citviet kādu pazemo, un nereaģē, tu piedalies vienaldzības vairošanā sabiedrībā. No “piedūriena” līdz mobingam ir tikai viens solis, un zināms, ka, komunicējot tiešsaistē, mēs nereti atļaujamies pateikt daudz vairāk nekā klātienes sarunā. Filtrē, ko raksti, un mācies “iekāpt” otra kurpēs.
Tev nav jābūt ideālam
Zināms, ka sociālajos tīklos vēlamies parādīt tikai savas dzīves labākos mirkļus, nevis neveiksmes, tāpēc nesalīdzini savu reālo dzīvi ar citu perfekti apstrādātajiem fotoattēliem “Instagram”.
Izvērtē, pirms pārpublicē
Pirms gada pazudušais kaķis, visticamāk, jau atradies un salātlapas neizārstēs jauno vīrusu. Skaļi un īpaši šokējoši ziņu virsraksti no maz zināmiem ziņu portāliem nereti ir tikai “klikšķu ķērēji”, kas pelna uz tavu lētticību, pievilinot tevi apmeklēt portālu. Neizplati novecojušas, maldinošas vai nepatiesas ziņas!
Dzirdi dzīvi – izņem austiņas
Vasarā īpaši aktuāli kļūst izbraucieni ar velosipēdu, turklāt bieži austiņās klausoties mīļāko mūziku, bet atceries, ka tas ievērojami samazina spēju dzirdēt to, kas notiek apkārt. Ja, esot pludmalē, klausīties mūziku ir salīdzinoši droši, īpaši bīstami tas kļūst autoceļu un dzelzceļa sliežu tuvumā.
Ievēro autortiesības
Nelegāla filmas lejupielāde tiešsaistē ir tāpat kā ielavīšanās kinoteātrī, tāpēc neatstāj savu mīļāko aktieri vai mūziķi uz ielas, bet cieni viņa darbu, iegādājoties to. Tāds pats princips attiecas arī uz tavu jaunradi – viss, ko esi ievietojis internetā, ir uzskatāms par tavu autordarbu – “Instagram” fotoattēli, īsie video stāstiņi vai pat tevis radītās mēmes un gifi ir tādi paši autordarbi, kurus neviens bez tavas piekrišanas izmantot nedrīkst.
No www.skolanakotnei.lv
