Ungārija un Polija nupat paudušas neapmierinātību Eiropas Savienības pārstāvjiem par iestāšanās sarunu lēno tempu un nekonkrētību; ES izteikts aicinājums sākt izskatīt reālās problēmas.
Ungārija un Polija nupat paudušas neapmierinātību Eiropas Savienības (ES) pārstāvjiem par iestāšanās sarunu lēno tempu un nekonkrētību; ES izteikts aicinājums sākt izskatīt reālās problēmas. Šāda kandidātvalstu nostāja, šķiet, sāk iezīmēt jaunu posmu sarunu procesā.
ES darboņi jau uzstājīgāk sāk atgādināt, ka turpinās Austrumeiropas valstis vērtēt tikai un vienīgi pēc noteiktajiem kritērijiem, galvenokārt pēc kandidātvalstu panākumiem, ieviešot ES likumdošanu. Abām «nemiera» cēlājām ES amatpersonas pasteigušās atgādināt iestāšanās sarunas ar Spāniju, kas ilga veselus septiņus gadus. Tas vedina domāt, ka ES plāni neparedz pārāk ātru savienības paplašināšanos austrumu virzienā. Iemeslu šādai ES rīcībai pietiek. Vēlēšanas Austrijā un labējo radikāļu nokļūšana pie varas atklāja dažas «zemūdens straumes» līdz šim rāmajos ES ūdeņos, ir izskanējuši reāli Austrijas draudi kavēt savienības paplašināšanos. Kandidātvalstīs vērojama eiroskeptiķu skaita palielināšanās.
Tomēr lielākais klupšanas akmens ES sarunu gaitā līdz šim bijuši tiešie lauksaimniecības maksājumi. Kandidātvalstu lauksaimnieki, protams, vēlas saņemt tādas pašas subsīdijas kā viņu ES kolēģi, kas savukārt to nevēlas pieļaut, jo tas nozīmētu atraut kumosu, kas jau ir pusceļā uz viņu mutēm. Skaidrs, ka līdzekļi potenciālo ES dalībvalstu lauksaimniecības sektora darbiniekiem varētu tikt paņemti tikai no ES kopējā tiešo lauksaimniecības maksājumu katla. Skaidrs, ka šāda politika nesaskan ar Rietumeiropas zemnieku interesēm. Tomēr ES iekšienē šajā jautājumā nav vienprātības. ES komisārs Francs Fišlers uzskata, ka kandidātvalstu lauksaimniekiem nevajadzētu uzreiz maksāt to pašu, ko saņem ES valstu zemnieki. Savienības amatpersonas paudušas arī uzskatu, ka ir nepieciešams septiņu gadu pārejas periods, kura laikā subsīdiju līmenis uzaicināto valstu zemniekiem sasniegtu ES lauksaimnieku saņemto maksājumu līmeni. Eiropas Komisijas ģenerāldirektorāta vadītājs Eneko Landaburu šādu pārejas posmu ir atzinis par reālu iespēju. Ja tas tā notiks, tad Latvijas zemnieki ilgi gaidīto «lielo» naudu saņems ar pamatīgu nokavēšanos, kas noteikti neveicinās lauksaimniecības atveseļošanos mūsu valstī.
Pastāv reāla iespēja, ka minētais precedents ar Polijas un Ungārijas neapmierinātību radīs vēlmi ES amatpersonām sarežģītos lauksaimniecības jautājumus atlikt kā pēdējos, mākslīgi paildzinot iestāšanās sarunu gaitu. Nav izslēgts, ka brīdī, kad subsīdijas sāks maksāt visiem vienādā apmērā, daudziem uzaicināto valstu zemniekiem tās vairs nebūs vajadzīgas, jo viņi, nerentabilitātes un nabadzības spiesti, jau būs paspējuši pārorientēties uz citām tautsaimniecības nozarēm. ES lauksaimniekiem, protams, tas būtu tikai pa prātam. Viņi neizjūt nepieciešamību pēc liekas konkurences. Vairāki redzami Rietumu ekonomikas eksperti lēš, ka palielināsies konkurence starp ES un ASV lauksaimnieku saražoto produkciju. Šajā kontekstā vēl jo vairāk ES valstu valdības centīsies nepieļaut lauksaimniecības «sašūpošanos» savienības iekšienē. Kandidātvalstu nostāju var stabilizēt tikai, uzstādot vienotas un savstarpēji saskaņotas prasības attiecīgajām ES institūcijām.
Tas, cik labi tuvākajā laikā klāsies Latvijas zemniekiem, protams, nav atkarīgs no Eiropas vien. Arī Latvijas valdība varētu dot savu artavu lauksaimniecības atveseļošanā. Sākumā derētu ieviest skaidrību par šā gada labības iepirkuma apjomiem un cenām. Tāpat nepieciešams samazināt pārstrādes uzņēmumu parādus piena, graudu un gaļas ražotājiem. Bez brīvi apgrozāmajiem līdzekļiem nekāda lauksaimniecības attīstība nav iespējama. Eiropā to saprot, bet pie mums…
