«Tāda gribasspēka, lai ikdienā, nodarbojoties ar dizainu, atrastu laiku arī zīmēšanai vai gleznošanai, man nav. Savukārt zaudēt skolās apgūtās attēla būves iemaņas negribas. Risinājumu piedāvā fotogrāfija. Lai arī no radošā aspekta tā ir visnabadzīgākā attēla iegūšanas tehnika, tomēr, izstrādājot dažādu viltību sistēmu, arī ar fotogrāfiju iespējams skatītājā izraisīt tieši tās izjūtas, kuras autors iecerējis. Varētu teikt, ka šī stīvēšanās ar nabadzīgo formātu dod savā ziņā «sportisku» izaicinājumu. Šoreiz skatītāju paredzēts ievilkt Parīzes ielās un «uzpildīt» ar turienes neatkārtojamo noskaņu,» tā savas fotoizstādes tapšanu un nodošanu skatītāju vērtējumam raksturo Māris Grīnbergs.
– Jūs jau daļēji atbildējāt uz manu iepriekš gatavoto jautājumu, kāpēc Jelgavas Mākslinieku biedrības 2010. gadā (jaunāka tik visaptveroša izdevuma nav) sarūpētajā «Jelgavai azotē» esat pieteikts kā metāldizainers un fotogrāfs. Kā var spriest pēc minētā kataloga, par jūsu pamatprofesiju var uzskatīt dizainu (kaut vai izglītības dēļ) un fotogrāfija ir tāds kā vaļasprieks?
Ja jautājumu pārfrāzējam kulināros jēdzienos, tad jūs vaicājat, vai cepšana pannā ir pamatprofesija, bet tā pati darbība cepeškrāsnī – hobijs? Nē, ir pamata profesija – pavārs –, un jautājumā pieminētas divas (no daudzajām) pārtikas termoapstrādes tehnoloģijas. Identiski ir ar akadēmisku mākslinieka izglītību, jo, lai kā nesauktos apakšnozare, 80–90 procentu no mācību priekšmetiem māksliniekiem ir vienādi un mērķis viens – apgūt prasmi manipulēt ar skatītāja vizuālo uztveri un ar to saistītām emocijām. Tieši tāpat kā šefpavāra uzdevums ir pārvērst šķīvja saturu pārdzīvojumā. Zīmēšana, kompozīcija, gleznošana un veidošana ir vaļi, ar kuriem mācās skatītāja acis – metāls, stikls, māls, tekstils, akmens, 2D attēls un citi ir tikai tehnoloģijas (materiāli), kuros idejas tiek īstenotas. Sitot dzelzi, mīcot mālus vai spaidot kameras pogu, nevar apgūt vizuālo komunikāciju – nekur neliksies, nāksies tos garos gadus kustināt zīmuli, līdz rezultātam sāk klausīt ne tikai paša, bet arī skatītāja uztvere.
– Tātad fotogrāfija ir neatņemama jūsu profesionālās darbības daļa?
Fotomācība ietilpst katra dizainera kursā, tikai tur tikpat kā neizmanto fotokameru. Darbs ir ar palielinātāju un gaismjutīgiem materiāliem, uz kuriem veido kompozīcijas no dažāda caurspīdīguma pakāpes objektiem. No radošā aspekta šādam paņēmienam ir nesalīdzināmi plašākas iespējas kā kameras objektīvam.
Savukārt metāls ir cietāks par plastilīnu, attiecīgi cilvēkam, kas ar to strādā, jāpārvalda padaudz tehnoloģiju (labi metinu, lodēju, virpoju, kaļu, projektēju 3D objektus, sagatavoju failus dažādiem apstrādes darbgaldiem – bez šīm iemaņām vienkārši nevar).
Jocīgajai saitei «metāls – fotogrāfija» kājas aug no fakta – vizuālās komunikācijas speciālists, kurš orientējas tehnoloģijās. Šāda sintēze Latvijā neizbēgami noved pie reklāmas (savukārt tur fotogrāfija ir neatņemama sastāvdaļa). Esmu gan vienpersoniski, gan dažādos kopdarbos veidojis izkārtnes, komercizstāžu stendus, TV studiju dizainu («Dziesmu dueli» drillēja tādus gadus, ka nesaprotu, kā viņi tās dekorācijas tik ilgi saglabāja (TV dekorācijas ražo ļoti budžetīgi un pavirši – ekrānā jau neredz)), interaktīvus objektus, kinētiskus vides objektus utt. Tajā skaitā veidojis arī vizuālo tēlu dažādām Latvijas iestādēm aiz valsts robežām. Smejos, ka varu droši vairs neizstādīties nekur, jo gandrīz mēnesi mans darbs nostāvēja pie Luvras ieejas – Latviju prezentējošā festivāla «Pārsteidzošā Latvija» galvenajam objektam «Runājošie akmeņi» veidoju centrālo, tērauda daļu. Protams, tas bija lielas grupas kopdarbs, kurā ietilpa arī interaktīvās videoprojekcijas, deviņi akmeņi un citi atribūti. Ēriks Stendzenieks sapulcināja bariņu bijušo studiju biedru, un katrs risinājām savu jomu, rūpīgi studējot arī kopējo konceptu un kolēģu darba procesu, lai koptēls būtu nedalāms. Profesionālākais komandas darbs, kādā līdz šim esmu piedalījies.
– Tomēr nespeciālistam joprojām iestrādājies stereotips: ja bērnam skolā labi padodas zīmēšana, viņš dienās kļūst par ievērojamu grafiķi, bet, ja vēl ir krāsu izjūta un ķēriens, – par gleznotāju. Ja padodas plastilīna lipināšana, domas sliecas tēlniecības virzienā. Nedomāju, ka jau bērnībā cilvēks apzināti sapņo kļūt par metāldizaineru (droši vien pat par dizaineru ne). Kā tas notika ar jums?
Tiešām neatceros – gan jau bija klasika (ugunsdzēsējs, zaldāts, kosmonauts un pārējie). Bet par metāldizainu kļūdāties – es augu, ikdienā redzot mammas tēlnieces (Rasa Kalniņa-Grīnberga – red.) darbu un māsas (Ilizane Grīnberga – red.) skološanos Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā. Plus vēl neskaitāmas diskusijas, konsultācijas ar kolēģiem, kur dažs izmantoja arī stiklu, tekstilu, plastiku un sazin ko vēl ne, par attēlu veidošanas tehnoloģijām nemaz nerunājot. Jāatzīstas, mani fascinēja šī diskusiju pilnā jezga, kuras dalībnieki no nulles projektēja un finālā arī realizēja. Protams, man ir pazīstams sabiedrības mīts par to, ka mākslinieks ir alkoholiķis šallē un beretē, kas kurpes sev neprot aizsiet. Tādēļ no kādiem 12 gadiem gāju pie Ulda Rogas mācīties akadēmisko zīmējumu, lai pēc pamatskolas stātos Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā (toreiz tas bija pagrūti – es izturēju konkursu 1:7, bet modēs meitenes «plēsās» arī virs 1:20). Un man bija pilnīgi skaidrs, ka stāšos «metālistos» – puiku tādā vecumā nesaista tēlotājmāksla, bet krāmēšanās ap visādiem verķiem un daiktiem. Metālisti nenoliedzami ir visvīrišķīgākā radošā nozare ar vissarežģītāko instrumentu/rotaļlietu klāstu.
– Par spīti aizņemtībai dizainā, esat atvēris savu fotostudiju. Tā ir profesionāla, radoša vai varbūt mūsu laikos tīri komerciāla nepieciešamība?
Studija nav atvērta tādā klasiskā izpratnē. Tā ir profesionāli aprīkota telpa, kurā pārsvarā tiek radītas reklāmas un arī kāds nieks radošu projektu. Mākslinieka domāšana atšķiras no fotoamatiera – nekad nebildēju «pabildēšanas» pēc. Tikai konkrētus projektus, kur jāsasniedz skaidrs mērķis. Pat plikas meitenes uz dullo nebildēju. Bildēju, bet tad «piešuju» konceptu – viena sesija bija kā atbalsts «Rozā lentīšu» mamogrāfijas bezmaksas izmeklējumu reklamēšanas akcijai. Bildes pēc izstādes «Galerijā Centrs» glaunā «Romas» hoteļa izsolē nosolīja un aizveda uz Austrāliju. Cīņai pret krūts vēzi tika daži simti eiro, bet, pat ja tikai viena dāma reklāmas iespaidā aizdomājās un nenokavēja diagnozi, to nekādi eiro neatsver.
– Kāpēc fotoizstādei «bildes» apakšvirsraksts ir «Parīzieši»?
Tur viņi vienkārši ir… Absolūti piekrītu uzskatam, ka tad, kad bildes ir pie sienas, mākslinieka darbs ir beidzies, vārdi ir lieki un viss skatītāja ziņā… Bet ja nu jāsaka, tad Parīze ir pēdējo pārsimts gadu rietumu kultūras karaliene ar ļoti lielu atrāvienu – vieta, kur māksla, mode, citas kultūras jomas «savilkušās» tik iespaidīgā brendā, ka tas atstāj vizuālu iespaidu uz kapitālu. Un tādā pakāpē, ka sekas redzam ne tikai centra arhitektūrā, bet arī cilvēkos – parīziešos. Pat neatkarīgi no tā, kā viņi jūtas, steidzas, priecājas vai ir aizdomājušies. Jāatzīstas, ka mani vairāk interesē attēla uzbūve, ne informācija, kas redzama manā bildē. Tas, kas interesē, ir «stīvēšanās» ar fotogrāfiju kā ar ļoti nabadzīgu formātu – fotogrāfija neļauj normāli veidot kompozīciju (izņemot, protams, reklāmas foto), nākas caur objektīvu atrast proporcionālas bildes lielās detaļas un nogaidīt, kamēr kadrā precīzi savas vietas ieņem mazās (piemēram, kustīgie parīzieši).
Parīzē nācies pabūt vairākas reizes 20 gadu garumā, visilgāko laika posmu saistot ar profesionālo darbību. Doma bildēt parīziešus tādā «plikā» veidā nav bijusi – viņi bildē iekļuva kā kompozīcijas, kuras uzdevums nodot skatītājam Parīzes noskaņu, sastāvdaļa.
– Bet varbūt gribas fotografēt arī berlīniešus, pekiniešus, maskaviešus – ceļojot pārņem tāda fotogrāfa apmātība?
Nē, pekinieši un pārējie var nebaidīties, bet fotogrāfa apmātība ceļojot iestājas, un bildes tas ietekmē traģiski. Ultraslavenais franču fotogrāfs (patiesībā kungs, pirms kameru paņēma rokā, ieguva gleznotāja izglītību) Anrī Kartjē-Bresons ir teicis ļoti nodrillētu frāzi: «Kad prāts, acs un sirds nostājas uz vienas līnijas, tad ir ģeniāla bilde.» Cilvēki šo frāzi citē tās poētisma dēļ, bet jēga ir uzskaitīto jēdzienu secībā. Katrs iesācējs bildē ar sirdi, tikai un vienīgi ar sirdi, un bildes ir bēdīgas. Nežēlīgā kamera bez mūsu no visas sirds bildētā galvenā tēla nobildē arī vēl lērumu blakuslietu, kuras sagrauj bildes cerēto noskaņu tā, ka neviens to nepamana. Vispirms jāieslēdz prāts, lai bildi iedomātos, tad acs, lai iedomātā atbilstību rūpīgi pārbaudītu skatu meklētājā, un tad lai sirds noķer bildējamā sižeta emocijas (ja vien tās sen nav gabalā). Ceļojot viss ir tāds brīnums, ka man sirds vien darbojas, un fotogrāfijas iznāk briesmīgas. Pēdējo reizi uz Parīzi aizbraucu 2015. gada pavasarī ar labi pārdomātu «darba plānu», kā īsts makšķernieks iet uz pilnīgi konkrētu zivi.
– Vai «Parīzieši» ir pirmā fotoizstāde Jelgavā?
Nē, bijušas divas izstādes arī agrāk. Ļoti jaukās zālēs, bet pašas izstādes slepenas, bez atklāšanas un reklāmas. Organizatori palūdza, man studijā karājās lielas izdrukas, un tās arī aizvedu. Gan jau nevienam, kas iemaldījās, bildes ļaunumu nenodarīja, bet tās bija no dažādiem projektiem, par dažādām tēmām – neredzēju jēgu darīt kādam zināmu, ka šis kokteilis uz brīdi no studijas pārvācies. Neviens nav atcēlis absolūti godīgo principu «patīk – nepatīk», un man nav nekādu ilūziju, ka šābrīža izstāde patiks vairumam jelgavnieku, bet skatītājs ir jāciena, un, ja man šķiet, ka izstāde ir formāla, tad skatītāju netraucēju.
– Kāpēc šoreiz kā vieta izraudzītsTrīsvienības tornis, un kad varam gaidīt nākamo izstādi (vai visu darbību aizņem dizains)?
Torņa zāle ir ne tikai jauka, bet arī atbilstoša izmēra, lielisku gaismu. Ar torni man saistās arī kādas vecas idejas – vēsturnieks Andris Tomašūns varbūt atceras.
Godīgi sakot, es neesmu ne pārstāvējis Jelgavu kādā no realitātes šoviem, ne arī kā savādāk uzstādījis latiņu. Attiecīgi varu atļauties ieturēt veco politiku – likt jelgavniekus mierā, ja nav nekas par varītēm rādāms.
Ļoti ceru, ka dizains nekur nepazudīs, jo līdzīgi kā, piemēram, autodarbnīcas vadītājs vēlos, lai mana darbnīca pastāv. Metāldizains Latvijas apstākļos īpaši neatšķiras no jebkuras atslēdznieku/metinātāju darbnīcas.
