Inga Ozoliņa ir dzimusi un augusi Elejā. Kopš vidusskolas beigšanas un došanās uz Rīgu pagājuši seši gadi, četri no tiem pavadīti fotografējot.
Inga Ozoliņa ir dzimusi un augusi Elejā. Kopš vidusskolas beigšanas un došanās uz Rīgu pagājuši seši gadi, četri no tiem pavadīti fotografējot. Savu divdesmit ceturto dzimšanas dienu 18. aprīlī viņa nolēmusi sagaidīt ar personālizstādi dzimtajā pusē. Par sevi Inga teic, ka fotografē visu, kas nevairo negatīvās emocijas. Pēc viņas domām, priekšstats par nefotogēniskiem cilvēkiem radies fotogrāfu nemākulības dēļ. Fotogrāfija Ingai ir skaists, ātri panākams rezultāts.
Skola un skolotāji
«Pirms četriem gadiem pēkšņi izdomāju, ka būšu fotogrāfe. Iepriekš fotoaparātu rokās nebiju turējusi. Paņēmu «Zenītu», izfotografēju divas filmiņas un devos uz 34. arodvidusskolu Juglā. Mani uzņēma. Pirmās divas filmiņas, šķiet, nebija sliktākās manā mūžā.»
Pēc pusgadu ilgas pamatiemaņu apgūšanas (Ingas vārdiem, «ķīmiķošanas» laboratorijā) nāca prakses un kursadarba veidošanas laiks. «Mans kursadarbs bija par vējdzirnavām. Uz katru izvēlēto vietu devos trīs četras reizes: ierodos ar savu ideju un gaidu gaismu. Darbiņš – ne pa jokam un vienlaikus atpūta. Dažas šajā pusgadā tapušās mākslas bildes nevaru «pārspļaut» vēl tagad.»
Pirmie soļi notikuma aktualitātes acumirklīgā iemūžināšanā praksei atvēlētajā pusgada daļā sperti kopā ar fotoreportieri Jāni Gžibovski. Par klasiskās fotogrāfijas tonējuma niansēm bijuši strīdi ar fotoklubā «Rīga» rīkoto kursu vadītāju, ilggadējo fotomākslas pedagogu Zigurdu Bilzoni. Paņēmienus, ar kuriem veidotais ēkas attēls datormāksliniekam nav jāglābj no ieslīpi «krītošām» sienām, pārveidojot tās atbilstoši arhitektūras fotogrāfijas standartiem, pagājušogad trīs mēnešus Ingai mācīja kultūrvēsturnieks Edgars Dubiņš, par kuru viņa saka: «Cilvēks enciklopēdija. Spējīgs noteikt, kādā stilā veidots ik durvju rokturis katrā pilī vai jebkurā citā ēkā visā Latvijā.»
Taču par savu galveno skolotāju Inga atzīst prakses vietas meklējumos sastapto salona «Nāra» fotogrāfi Lindu Ratutu. «Linda smejas, ka viņa esot trīspadsmitā skolniece. Atšķirībā no citiem viņa šo to kritizējamu manās bildēs ik pa laikam atrod vēl joprojām.» Smieklīgums, kāds piemīt ne vienai vien fotogrāfijas likumu neievērošanas dēļ pieļautai kļūdai, slēpjas daudzu iepriekš ignorētu attēla veidošanas principu elementārajā pašsaprotamībā, piemēram, fona nozīmīguma atskārsmē. Pašlaik pie Lindas Ratutas apgūstamo salonfotografēšanas prasmi Inga izceļ kā īpaši spilgtu skolotājas profesionālās darbības jomu.
Fotomodeļi
«Protams, tuvinieki. Brālis, vecmāmiņa, mamma un draugs,» Inga atbild uz jautājumu, kas bijis redzams pirmajās uz skolu nestajās fotogrāfijās, «arī pazīstami kaķi un suņi, kas nebēg prom un ikvienam ir pirmie modeļi.»
«Fotografēju visu. Pašlaik naudu pelnu ar to, ka fotografēju arhitektūru. Visvairāk patīk daba un bērni. Tā ir atpūta. Esmu laba kāzu fotogrāfe (arī lielas cilvēku grupas, reportāžas, ielikt kaut ko no mākslas foto…). Ļoti patīk tās vērot no malas.»
Daudzreiz fotografēšanai piemērota gaisma pārsteigusi ceļā. Tad jālec ārā no mašīnas un «jāķer» daba. «To sauc par fotogrāfa veiksmi,» Inga atgriežas pie iemīļotās dabasskatu iemūžināšanas tēmas, «nākamajā dienā tādu apgaismojumu vairs nesagaidīsi.» Katrai dabas norisei ir savs fotografēšanai piemērots brīdis vai gadalaiks, «piemēram, jūra ir fantastiska septembrī».
Ingas pirmais publicētais darbs ir pagājušā gada «Liepājas dzintara» pirmās vietas ieguvēju blūzroka grupas «Driving South» demodiska vizuālais ietērps. Pirms trim gadiem aizsāktā sadarbība turpinās. Bildēs tverti arī skati, kuros, kā konstatē to iemūžinātāja, klausītāji neordināriem līdzekļiem «novesti līdz baltkvēlei»: «Buņģieris ņem veļas dēli, basists fonā dudina ritmiņu, solists tinkšķina ģitāru. Publika – «autā».»
«Lielajam, bārdainajam bērnam», kā saksofonistu Imantu Skuju dēvē viņa fotogrāfe, pagājušais gads bijis priekpilns ne tikai tādēļ, ka pārmaiņus ierastajai koncertēšanas vietai – Vecrīgas ielām – viņa spēle skanējusi arī Vāgnerzālē. Iznācis pirmais ieraksts. Šogad gaidāms otrs, nosaukts iedvesmas avota – Aļaskas – vārdā, atmiņai par šai zemē nesen pavadīto laiku. Gan pirmā, gan otrā albuma fotogrāfijas ir Ingas veikums. Šogad abu uzdevums bijis atrast Aļasku Latvijā. «Un atradām arī!» – pavasara krāsās, uz kāda tilta pār Lielupi dzīvas satiksmes stundā… Iepriekšējā skaņdarbu apkopojumā valdošās Vīnes noskaņas vērotas Līvbērzē pa Imanta Skujas mājas logu. «Satiekot nepazīstamu cilvēku, kas jāfotografē, protams, jautāju, kur viņš jūtas vislabāk. Tās izrādījās lauku mājas,» Inga atceras iepazīšanās sākumu.
«Abi ar lielām somām kaut kur skrienam: viņš – spēlēt, es – fotografēt. Īsta dvēseļu radniecība,» varbūt pakļautībā vienotam dzīves ritmam meklējama zināma daļa apņemšanās «mākslas dēļ būt gataviem uz visu», atceroties fotografēšanu mašīnu pilnas brauktuves vidū un citas abu kopīgās «avantūras», prāto Inga.
Izstāde
Pirmo izstādi Ingas darbi piedzīvoja fotokluba «Rīga» laikos. Pagājušā gada nogalē pusotru mēnesi «Fotogalerijā» bija apskatāma savdabīga viņas darbu retrospekcija: no visa pa druskai – gan tematiski, gan hronoloģiski.
Ingas fotodzīves četros gados tapušos darbus varēs aplūkot arī jubilāres dzimtajā pusē; papildus «Kinogalerijā» rādītajai ekspozīcijai elejnieki fotogrāfijās redzēs paši sevi. «Uz atklāšanu 18. aprīlī pulksten 15 Elejas sākumskolā gaidu visus, kas jūtas mani draugi. Izstādē būšu sastopama arī abas nākamās dienas, kad tā būs atvērta no 11 līdz 16. Ļaušu vaļu emocijām.»
