1984. gada 9. septembrī. Šodien ir smagākais pārbaudījums manā dzīvē: jāpierāda, uz ko varu pretendēt, kā vērts esmu.
1984. gada 9. septembrī
Šodien ir smagākais pārbaudījums manā dzīvē: jāpierāda, uz ko varu pretendēt, kā vērts esmu. Vien augstāka vara mani vadīja, gatavojoties un nezinot, kā tas beigsies. Aiz 100 kilometru robežas atrodas tas, kas būs vajadzīgs manā turpmākajā dzīvē, lai būtu tas, kas pašlaik neesmu, bet par ko gribu kļūt.
Nepieļauju domu, ka varētu nenoskriet. Esmu 44 gadus jauns. Veselīgs, nosauļojies, protu priecāties, ka esmu, redzu dzirdu, jūtu. Gribu noskriet 100 kilometru, kaut treniņā neesmu skrējis vairāk par 30.
Jūtos kā puika, un man blakus ir jauna divdesmitviengadīga meitene slaidām kājām – no tām, kuras, kā vienā no saviem dzejoļiem saka Imants Ziedonis, beidzas debesīs.
Šīs rindas rakstu dažas stundas pēc skrējiena, bet nu par to, kā tas īsti notika.
… 52 kilometri aiz muguras. Slāpes un vienlaikus pilnīga vienaldzība. Sajūta, it kā skrietu nevis savām, bet koka kājām. Tikai tagad sāku iepazīt savu ķermeni, tas, kas manī notiek, man pašam vairs nav mīkla. Kontrolēju katru orgānu atsevišķi. Tagad funkcionē visi iekšējie resursi.
Vēl 48 kilometri. Skrējiens notiek pa jūras krastu – no Lielupes līdz Vaivariem (trīs apļi pa 33,3 kilometriem).
Atrodos kaut kur starp Mellužiem un Vaivariem diezgan nožēlojamā izskatā. Tulznas, noberzumi, sviedri grauž acis.
Skrējiena laikā izjūtas mainās zibenīgi: vienubrīd liekas: tūlīt viss – nokritīšu, bet pēc brīža tevī ieplūst dzīvība, un iepriekšējās šaubas izgaist kā nebijušas.
Turpinu tipināt, reizēm paeju soļos. 66,6 kilometri. Vēl viens aplis. Tieku aprūpēts, draugs gādā par dzeramajiem. Uzmundrina, kad jūtos pavisam sašļucis.
Laiks iet. Jau astoņas stundas kustībā. Vēl astoņpadsmit kilometru – tagad jau esmu pārliecināts, ka tikšu līdz galam. Spīd saulīte. Viegli nav, bet gribasspēks darbojas.
Šo skrējienu es veltu cilvēkam, kas pabijis trīs armijās – latviešu, krievu un vācu –, Edvīnam. Viņš pašlaik ir uz nāves gultas. Interesējas par manu skrējienu, to nupat man paziņoja kāds, kurš pirms stundas viņu slimnīcā apmeklējis. Tātad man nav tiesību pārtraukt. Pielieku soli, vēl deviņi kilometri. Esmu drošs – 100 kilometri ir mani. Esmu drošs – ja Edvīns būtu vesels, viņš būtu šeit ar mani. Pēc dažām dienām viņš slimnīcā mira.
Cik brīnišķīgi, ka esi vesels, taču vairums par to neprot priecāties – gluži otrādi saīsina dzīvi visiem iespējamajiem līdzekļiem.
Mani pārņem svētlaime. Visi grēki manu ciešanu dēļ man ir piedoti. Esmu kļuvis labāks, noteikti bagātāks. Esmu uzvarējis, pierādījis. Kāpinu tempu. Mani apsveic pazīstami un pavisam nepazīstami. Es atbildu, cik esmu laimīgs. Laimīgs ļoti. Raudu aiz prieka. Finišēju. Desmit stundas, četras minūtes sešas sekundes, fiksē tiesneši. Man pasniedz vimpelīti un mazītiņu nozīmīti – trīsdesmit devītā vieta no sešdesmit sešiem dalībniekiem.
Nevaru paiet, naktī tikpat kā neguļu – kājas raustās pašas no sevis, sāp, bet pašu apņem dievišķīgs miers.
Nekad neapstāšos sasniegtā priekšā: traukties pretī nezināmajam – tā ir interesanta pasaule, kurā esmu uzdrīkstējies ieiet. Tagad esmu kļuvis par to, kas vēl nebiju, bet par ko ļoti, ļoti gribēju kļūt – garīgi gudrāks.
