Šajā interesantajā laikā, kad rudens mijas ar ziemu, šķiet, ir īstais brīdis pasapņot un ieklausīties valdzinošās mūzikas skaņās.
Šajā interesantajā laikā, kad rudens mijas ar ziemu, šķiet, ir īstais brīdis pasapņot un ieklausīties valdzinošās mūzikas skaņās.
Daudziem komponistiem šogad ir apaļas jubilejas. Viens no viņiem ir ģeniālais austriešu skaņradis Francis Šūberts, kam šogad apritēs 200 gadu. Ja viņš vēl būtu dzīvs, tad, iespējams, sacītu:
«Esiet sveicināti, dārgie jelgavnieki! Jūs domājat, ka Francis Šūberts ir miris? Nē, mans gars joprojām ir dzīvs! Lai arī mani apglabāja pašā spēku plaukumā – 31 gada vecumā, manis komponētie skaņdarbi dzīvo. Mani piemin un atceras kā vienu no pirmajiem komponistiem romantiķiem līdzās Bēthovenam un Šopēnam. Es esmu dzimis 1797. gadā Vīnes priekšpilsētā Lihtenštālē. Mans tēvs strādāja par skolotāju un vienmēr bija lolojis sapni arī mani redzēt skolotāja amatā. Bet es nespēju attaisnot tēva cerības, negribēju piesaistīt sevi vietai un laikam. Es gribēju būt brīvs, tik, cik brīva spēj būt mūzika.
Vienpadsmit gadu vecumā iestājos konviktā (skola, kur varēja iegūt muzikālo izglītību), spēlēju pirmo vijoli skolas orķestrī un reizēm izpildīju diriģenta pienākumus. Konvikta laikā radās mani pirmie skaņdarbi. Lai arī mācīties man patika, tomēr, nebeidzis pilnu kursu, no konvikta izstājos un trīs gadus strādāju par skolotāja palīgu, mācot bērniem ābeci un citus priekšmetus. Mana aizraušanās ar mūziku nezuda, un es turpināju komponēt. 19 gadu vecumā biju sacerējis divas sonātes, vairāk par simts dziesmām, piecas simfonijas un daudz vēl citu skaņdarbu.
Neskatoties uz draudošajām materiālajām grūtībām, es aizgāju no skolotāja darba un sekoju sirdsbalsij – veltīju savu dzīvi tikai mūzikai. Vienīgi pateicoties gādīgo draugu atbalstam, es varēju eksistēt un radoši strādāt.
Manas dzīves laikā mani skaņdarbi ievērību neguva. Tāpēc materiālie apstākļi bija ļoti smagi, dažkārt nācās pat ciest badu.
Jaunu pavērsienu manā dzīvē un daiļradē viesa iepazīšanās ar dziedātāju Johanu Mihaelu Foglu. Kopā ar viņu bijām trīs koncertceļojumos pa Austrijas pilsētām.
Jaunrade prasīja spēkus un enerģiju, bet man to no dienas uz dienu palika arvien mazāk. Varbūt dzīve mūzikā prasīja pārāk daudz. Taču es no tās neatteicos līdz pēdējam elpas vilcienam.
Šogad aprit 200 gadu kopš manas dzimšanas, un priecājos, ka manis radītie skaņdarbi gadsimtu gaitā nav aizmirsti. Es aicinu jūs 6. novembrī pulksten 17.30 Lauksaimniecības universitātes aulā uz manu skaņdarbu koncertu. Muzicēs Jelgavas mūzikas koledžas simfoniskais orķestris diriģenta Jāņa Keiča vadībā. Ieeja koncertā – par brīvu.»
