Velsiešu regbija mīlestība jau izsenis ir gandrīz vai leģendāra. Vislabāk to raksturo teiciens, ka īstā reliģija Velsā ir regbijs. Tas nav pārspīlējums: regbija laukumi ir visās iespējamās vietās.
Velsiešu regbija mīlestība jau izsenis ir gandrīz vai leģendāra. Vislabāk to raksturo teiciens, ka īstā reliģija Velsā ir regbijs. Tas nav pārspīlējums: regbija laukumi ir visās iespējamās vietās.
Labi saprotams ir viņu lepnums par to, ka pasaules čempionāta galvenās spēles notiks tieši Kārdifā. Londonas milzīgajā un raibajā jūklī pasaules čempionāta reklāma vietumis bija grūti saskatāma, toties šeit tā ir visās iespējamās vietās: simbolika tiek izmantota skatlogu noformējumos – vienalga vai tā ir pārtikas bode, vai dārgu juvelierizstrādājumu veikals.
Pirms mača par trešo vietu starp Dienvidāfriku un Jaunzēlandi pilsētu pārpludināja zaļās, zeltainās (Dienvidāfrika) un melnās («All Black» – Jaunzēlande) krāsās tērptu līdzjutēju pūļi. Pārsvarā gan bija afrikāņi. Un kā nu ne, ja pēc Dienvidāfrikas izlases uzvaras pār Angliju ceturtdaļfinālā uz Eiropu ar septiņiem čārterreisiem devās vēl gandrīz 2000 līdzjutēju. Nav brīnums, ka brīvu vietu viesnīcās sen vairs neesot ne tikai Kārdifā, bet pat visā Dienvidvelsā. Arī mēs, Latvijas pārstāvji, vēl vasarā rezervējot vietas, bijām spiesti «samierināties» ar Bridžendu – pilsētiņu apmēram 20 km attālumā no Kārdifas. Interesanti, kur liksies 10 000 franču līdzjutēju, ko gaida ierodamies uz finālmaču?
Favorītu neveiksmes – treneru kļūda?
Arī dižām komandām gadās «melnās dienas» – tā var raksturot Jaunzēlandes izlases sniegumu pēdējās divās spēlēs. Neapšaubāmie turnīra favorīti mājās dosies tikai kā ceturtās vietas ieguvēji: pirmo reizi pasaules čempionātu vēsturē «All Black» palika bez medaļām. Piedzīvojuši negaidītu neveiksmi pusfinālā pret frančiem, jaunzēlandieši saņēma tādu psiholoģisko triecienu, ka spēlē par trešo vietu ar Dienvidāfriku ceturtdien vēlu vakarā vareno jaunzēlandiešu sniegums bija tālu no ierastā līmeņa. Tiesa, bieži ir dzirdēts, ka mačus par trešo vietu vispār nevajag rīkot, jo tajos sacenšas pusfinālu neveiksminieki un spēlētājiem morālā ziņā ir ļoti grūti saņemties «gandarījuma finālam», kad tik tuvu jau bijusi galvenā spēle. Tomēr šoreiz bija citādi: abas komandas jau gadu desmitiem cīnās par pasaules vadošās vienības titulu, tāpēc sacensības vienmēr ir ļoti principiālas. Turklāt tieši pirms četriem gadiem sāncenši spēlēja finālā, un jaunzēlandieši ļoti vēlējās revanšēties par toreizējo zaudējumu, kā arī reabilitēt sevi līdzjutēju acīs par neveiksmi pusfinālā šajā čempionātā.
Tas viņiem neizdevās – DĀR regbisti sagādāja jaunzēlandiešiem otro zaudējumu pēc kārtas šajā turnīrā. Vispirms «All Black» gan izvirzījās vadībā 3:0, taču pēc tam viņiem visu laiku bija «jāķer» sāncenši. Tas izdevās tikai vienreiz: pirmā puslaika vidū Jaunzēlande izlīdzināja rezultātu 6:6, bet pēc tam, kad 28. minūtē dienvidāfrikānis B.Paulze izdarīja vienīgo piezemējumu spēlē, atkal vadībā izvirzot savu komandu, līdz pat mača beigām vadībā bija Dienvidāfrika (pirmais puslaiks 16:12). Pēdējais cerību stariņš zaudētājiem pavīdēja desmit minūtes pirms spēles beigām, kad viņi samazināja rezultāta starpību līdz minimumam 18:19, taču tūlīt pat uzvarētāji guva vēl vienus vārtus, un tāds bija arī mača galaiznākums – 22:18 Dienvidāfrikas labā –, un 1995. gada pasaules čempioni šoreiz tika pie bronzas medaļām.
Protams, sportā vienmēr kāds ir uzvarētājs, kāds – zaudētājs, tomēr man jaunzēlandiešu bija žēl. Jo vairāk tāpēc, ka tieši viņi bija galvenie reklāmu varoņi pirmsčempionāta laikā, un gan viņu spēle, gan slavenā maoru kaujas deja «Haka», ko «All Black» izpilda pirms katras spēles, lielā mērā piesaistīja papildu uzmanību gan regbijam, gan pasaules čempionātam. Gluži tāpat grūti pārvērtēt jaunzēlandiešu giganta D.Lomu (1,96 m, 118 kg, 100 m veic 10,8 s ar rokas hronometru) ieguldījumu spēles popularizācijā – ainas, kad viņš viens pats tiek galā vai ar pusi sāncenšu komandas, bija vairāk nekā iespaidīgas. Džonahs sešās spēlēs izdarīja astoņus piezemējumus, un tagad viņa kontā to ir 15, bet nav galvenā – pasaules čempionāta zelta medaļas.
Šāda līmeņa spēlēs visu izšķir ne metri vai sekundes, bet gan daudz mazākas mērvienības. Un tā jau ir treneru lieta – gatavot komandu tā, lai spēlētāji labāko sportisko formu sasniegtu īstajā brīdī. Jaunzēlandietim D.Hārtam tas neizdevās, un, domājams, viņam būs jāmeklē cits darbs – trenerim šo neveiksmi nepiedos…
Kārdifā atceras arī Latvijas regbistus
Patīkami atzīmēt, ka visu šo regbija lielvalstu «kauju» laikā pavīd arī Latvijas vārds. Atgādināšu, ka šis pasaules čempionāts sākās… Latvijā – kvalifikācijas turnīru pirmā spēle Latvija – Norvēģija notika Rīgā. Tas pašlaik tiek atgādināts gan regbija žurnālos, gan vairāku komandu reklāmas izdevumos (arī Jaunzēlandes!). Ja reiz Latvijas izlasi Kārdifā atceras, vai mēs, žurnālisti un speciālisti, varējām palikt malā, kad tika rīkots tradicionālais akreditēto personu mačs? Protams, nē, jo vairāk tāpēc, ka tas tika plānots kā ziemeļu un dienvidu puslodes pārstāvju spēle.
Tā visi draudzīgi devāmies uz Pekārtas regbija klubu, lai ne tikai rakstītu par regbiju, bet arī paši uzspēlētu. Tiesa, «dienvidniekiem» pietrūka dažu spēlētāju, tāpēc latviešiem tika piedāvāts uz pusotru stundu «mainīt» puslodi. U.Bautris, M.Šmits, J.Bergmanis un S.Zakrevskis palika pie «status quo», bet šo rindu autors un A.Pilenieks tomēr devās «pāri ekvatoram» – vai būs vēl kāda iespēja spēlēt regbiju vienā komandā ar jaunzēlandiešiem, dienvidafrikāņiem un japāņiem? Sacensība izvērtās negaidīti nopietna. Neticami, bet «BBC Wales» sporta ziņās reportāža par šo spēli bija centrālais materiāls apmēram piecu minūšu ilgumā. Tā kā mūsu valsts pārstāvji bija abās komandās, mūs apmierināja jebkurš iznākums, tomēr ar gandarījumu teikšu, ka «dienvidnieki» kopā ar diviem latviešiem un sešiem japāņiem svinēja uzvaru. Patīkami, jo viss bija kā «īstā» mačā: pēc spēles staigājām vairāk vai mazāk greizi un sasisti, bet par vienu no populārākajām personām kļuva Latvijas Regbija federācijas viceprezidents M.Šmits, kura aci sacensības beigās rotāja tik krāšņs zilums, kāds tāda ranga vīram nemaz nepiestāv. Tā nu ar zināmu ironiju sakām, ka latvieši ir spēlējuši arī pasaules čempionāta finālturnīra laikā, un ar labi padarīta darba izjūtu gaidām regbija karnevāla beigu salūtu – finālu. Neviens nešaubās, ka franči un austrālieši sarīkos īstu uguņošanu. Abām komandām ir savas priekšrocības: franči pēc uzvaras pār jaunzēlandiešiem ir uz viļņa, savukārt austrāliešiem jau ir zināma uzvaras garša (to viņi izbaudīja 1991. gadā), turklāt sastāva ziņā komanda tomēr ir meistarīgāka.
Regbija līdzjutēji! Neaizmirstiet, ka Jelgavas «Aļņu» klubs regbija TV pārraižu laikā rīko «atvērto durvju dienas».
