Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienas priekšvakarā savas bērnības atmiņas, kas saistās ar Otro pasaules karu, «Ziņām» pastāstīja Jelgavas Ukraiņu biedrības dalībniece pensionētā finansiste Zinaida Baņņikova un pensionētais inženieris Gunārs Barups no Ozolniekiem. Kaut no tā laika pagājuši vairāk nekā septiņi gadu desmiti, abi pārdzīvoto atceras kā vakardienu.
Bumbas neuzmeta pilsētai
Zina piedzima 1935. gadā Maiborodivkas ciemā, kas atrodas 15 kilometru no liela Ukrainas rūpniecības centra – Kremenčukas. Vācu lidmašīnas trīs aviācijas bumbas Maiborodivkai uzmeta uzbrukuma pirmajā dienā 1941. gada 22. jūnijā. «No rīta vācieši bombardēja Kijevu, bet pēcpusdienā arī Kremenčuku. Maiborodivkā nebija nekādu militāru objektu. Ar šodienas prātu es domāju, ka varbūt vācu lidotājs speciāli nemeta bumbas virsū pilsētai, bet gan mūsu ciema sakņudārzā, kur tās lielu ļaunumu nenodarīja,» stāsta Zinaida. Toreiz piecgadīgā meitene ar saviem rotaļu biedriem pārbijusies iekāpusi ābelē, kas augusi aiz mājas, tāpēc sprādziena nestās šķembas bērniem netrāpījušas. Zinas tēvs Makars Savčenko, kā arī citi ciema vīrieši jau kara pirmajās stundās bija iesaukti sarkanajā armijā.
Nodevējus nemeklē
Septembrī Maiborodivkas ciemā ienāca vācu armija. Zinaidas kundze atceras smago automašīnu, kurā kā malkas pagales sakrauti atkāpjoties vesti kaujās ievainotie un arī mirstošie krievu karavīri. No automašīnas zemē pilējušas asinis. 1951. gadā, jau dzīvojot Latvijā, sešpadsmit gadu vecajai Zinai tekstilrūpnīcas «Rīgas audums» kadru daļas priekšnieks pārmetis, kāpēc tad viņa palikusi ienaidnieka okupētajā teritorijā. Toreiz jauniete drosmīgi atbildējusi: «Ne es piecu gadu vecumā biju dzimtenes nodevēja, bet gan jūs, kas atkāpjoties bēgāt tā, ka kailie papēži zib.» «Būtu es latviete, varbūt par šādiem vārdiem tajā laikā aizsūtītu uz Sibīriju, bet mani, ukrainieti, lika mierā,» pasmaida Zinaida.
No vācu nacistu okupācijas laika Zinaidas kundze atceras, ka viņas ciemā ieradās krievu bēgļi no Staļingradas apkārtnes, kur kauju laikā dzīves vairs nebija. Mūsdienās to pārdomājot, viņa spriež, ka ukraiņi pret krieviem tomēr izturējušies kā pret cittautiešiem. Savukārt ne visi vācieši bijuši tādi elles radījumi, kā tos zīmējusi padomju propaganda. Vācu armijā dienējošie rumāņi gan daudz dzēruši, laupījuši lopus un pārtiku. Zinai tie atņēmuši zābaciņus, ko meitene vilkusi tikai svētdienās. Kad dusmās par laupīšanu iebļāvusies, laupītājs viņu kā futbola bumbu aizspēris prom.
Dzīve izdedzinātajā zemē
Elles ciešanas Zinaida atceras no 1943. gada, kad vācu armija atkāpjoties atstājusi aiz sevis izdedzinātu zemi. Toreiz netika saudzēta arī viņu māja, bet ciema kūtis dedzinātas kopā ar dzīviem lopiem. «Bērniem to redzēt bija ārprāts,» saka pensionētā finansiste. Māte ar abām meitām toreiz pārcēlusies pie radiem, kas dzīvoja mājā, kur vācu armijai bija ierīkots štābs. Tur vācu virsnieks pirms Maiborodivkas atstāšanas ģimenei pamācījis, kā imitēt mājas nodedzināšanu. Istabā dedzinot lupatas, pa durvīm un logiem nākuši ārā melni dūmi, bet mājai nekas ļauns nenotika.
Pēc trim dienām Maiborodivkā ienāca padomju armijas izlūki. Netālu notika kaujas. Ciemā zem klajas debess bija noguldīti ievainotie krievu karavīri. Meitene atradusi kādu zaļu spainīti un gājusi tiem garām. Piepeši viņa sapratusi, ka viens ievainotais, kurš bija nosaitēts no galvas līdz kājām tā, ka redzamas tikai acis, viņu cenšas saukt. Meitene negribējusi iet klāt, tomēr beidzot paklausījusi ievainoto. Tad izrādījies, ka «zaļais spainītis» ir nesprāgusi mīna.
Pēc atbrīvošanas no nacistiem ukraiņu ciemā iestājies bads. «To, ko neiznīcināja vācieši, atņēma krievi, no kuriem daudzi pret mums izturējās kā pret nodevējiem, kas bija palikuši pretinieka okupētajā zonā. Turklāt uznāca sausums,» stāsta Zinaida. Mazie bērni, ko nevarēja ielikt cietumā, sūtīti zagt kolhoza salmus, kas Ukrainas stepē bija galvenais kurināmais. Pavasarī bērni ēduši akāciju ziedus, kuros bija arī tārpi, tādēļ viņa saslimusi ar dizentēriju. «Sapratu, ka māte no manis jau ir atvadījusies un sagādājusi dēļus zārciņam. Kamēr māte bija darbā, es, distrofiski novārgusi, visu dienu, atstutēta pret sienu, mājās sēdēju,» atminas Zinaida Baņņikova. Tomēr mātei, iemainot no kaimiņiem kazas pienu, bērnā izdevies atgriezt dzīvību.
Latvijā varēja izdzīvot
1945. gada 9. maijā, kad ciema padomē pa radio nonākuši ziņa, ka karš beidzies, bērni ciemā sarīkojuši «parādi». Kāda divus gadus vecāka meitene bijusi par barvedi. «Mēs savācāmies kādas piecdesmit un dziedot (es gan vairs neatceros, kādas tieši dziesmas) gājām pa ciemu. Bija skaidrs, ka vairāk nešaus un ka nevajadzēs visu laiku bailīgi skatīties apkārt,» atceras Zinaida. Tagad, dzīvojot Latvijā, viņa šo dienu īpaši neatzīmē – pārāk daudz tur esot propagandas neīstuma.
Taču no kara atgriezās Zinas tēvs. Redzot, ka ciemā māja nodedzināta un kolhozā nopelnīt var vienīgi ķeksīti darbadienu uzskaites lapā, tēvs nolēmis, ka jāpārceļas dzīvot uz Latviju, kur viņš karojis. Dzīvojot Platonē, Zina pusgada laikā sākusi runāt latviski. Divtūkstošo gadu sākumā viņa naturalizējās. Runājot par mūsdienu politiskajām aktualitātēm, Zinaida pārdzīvo par karadarbību Ukrainā, ir nobažījusies, ka neizceļas liels karš, kurā taču cietīs nevis tā izraisītāji politiķi, bet gan tautas.
«Draudzīgo» armiju tikšanās pie Bērzes
Nobažījies par to, ka pasaule maz mācījusies no asiņainajiem kariem, ir arī inženieris Gunārs Barups no Ozolniekiem. Viņš savu darba mūžu vadījis meliorācijā. Otrā pasaules kara beigas viņa ģimene piedzīvoja uz Kurzemes frontes līnijas Spirgus muižā Slampes pagastā (netālu no tagadējās kino pilsētiņas «Cinevilla»). Tur zemnieku saimniecību, kurā bija 17 hektāru zemes, Barupu ģimene, ņemot bankā kredītu, nopirka 1939. gadā, kad Gunāram apritēja astoņi gadi. «No mūsu jaukās 14 puiku «bandas», kas kājām gājām uz Praviņu skolu, esmu palicis viens. Tādēļ man par šiem kara notikumiem ir jāizstāsta,» saka sirmgalvis.
Pēdējās kara nedēļās muižas apkārtnē pastiprinājušās kaujas, un padomju armijas latviešu divīzijas pulkvedis Augusts Pumpurs teicis, ka Barupu ģimenei jādodas uz aizmuguri. Tā apmetusies kādās mājās pie Brakšķu stacijas. Karam beidzoties, 10. vai 11. maijā, ģimene devusies mājup. Uz Jelgavas–Tukuma šosejas pie Līvbērzes Gunārs redzējis, kā tiekas sarkanarmiešu un vācu gūstekņu kolonna. «No malas tā izskatījās kā divu draudzīgu armiju tikšanās. Krievi ar vāciešiem brāļojās, deva cits citam uzpīpēt, taustīja ordeņus,» smaidot saka pensionētais inženieris. Lepni «folksvāgenos», kuriem pielikts baltais karogs, braukuši vācu pulkveži. Pie Bērzes tilta Barupi satikuši latviešu sarkanarmiešus, kuri priecīgi jautājuši: «Kas tā par upi?» Izrādījies, tā ir tā pati, kuras krastā pie Anneniekiem 1945. gada ziemā padomju divīzijas latviešus dzina kaujā pret vācu leģiona latviešiem.
Vācieši gāja ar orķestri, latvieši – zem «štikiem»
Netālu no Līvbērzes stacijas pie Bērzes pagrieziena iznācis kāds kaujās cietis vācu pulks ar orķestri. Tūlīt aiz viņiem latviešu leģionāru kolonna, kuras malās ik pēc pieciem metriem gājuši zilcepurainie čekisti ar kailiem durkļiem. «Tas bija liels kontrasts, kā ar orķestri gāja vācieši, kas bija galvenie kara izraisītāji, un kā latvieši, kurus ar varu iesauca armijā,» atzīst sirmais vīrs. Leģionāru kolonnā Gunārs pamanījis kaimiņu dēlu Albertu Zalcmani. Tas uzsaucis: «Pasaki tēvam, mātei, ka esmu dzīvs!» Daudzi latvieši tolaik gūstekņu kolonnās un to nometnē pie Jelgavas Cukurfabrikas centušies atrast savus tuviniekus.
Pirmajās pēckara dienās Spirgus muižā darbojušies vācu un arī krievu sapieri, kas kopā meklēja kauju laikā izliktās mīnas. «Ne velna viņi nezināja, kur tumsā tās bija ierušinājuši,» pukojas Gunārs. Reiz, kad pa ceļu dzinis ganos govis, kāds no garāmejošajiem vāciešiem, kas karā kādu laiku bija dzīvojis Spirgus muižā, viņam ar sapiera pīķi iebikstījis sānos. «Citi bija labi cilvēki, bet tas gan dranķis,» no bērnības atceras vecais vīrs. ◆
