Ainārs Tamisārs kļuvis par pirmo radošo direktoru Latvijas klubu vēsturē.
Futbola kluba (FK) «Jelgava» valde apstiprinājusi Aināru Tamisāru par kluba radošo direktoru. Tas pats A.Tamisārs, kurš «Jelgavu» vadīja no 2009. līdz 2013. gadam, kad par kluba prezidentu viņa vietā kļuva Māris Peilāns, uzņēmēju vidē vairāk pazīstams kā SIA «Ceļu būvniecības sabiedrība «Igate»» valdes priekšsēdētājs.
A.Tamisārs FK «Jelgava» valdes priekšsēdētāja amatu atstāja labprātīgi, neredzot iespēju, kā ar stipri samazinātu budžetu būtu iespējams nodrošināt kluba ilgtspējīgu darbību. Cēlonis – 2013. gada sezonas sākumā saņemtā oficiālā atteikuma vēstule no kāda potenciālā «Jelgavas» atbalstītāja, kurš iepriekš ticis neoficiāli prezentēts kā «aizrunāts», vien esot jāiziet parastā birokrātiskā procedūra.
«Futbola klubiem Latvijā ir pieci iespējamie ieņēmumu avoti: pašvaldības tiešais atbalsts, vietējo uzņēmēju atbalsts, kuram arī nepieciešams pašvaldības «ieteikums», pašvaldības «salobēto» Latvijas mēroga lielorganizāciju atbalsts, ieņēmumi no paša futbola kluba saimnieciskās darbības un veiksmes gadījumā – arī dotācijas no varenajām futbola organizācijām par piedalīšanos kausos,» priekškaru uz situāciju Latvijas futbolā, kas pamatā nav mainījusies, toreiz mazliet pavēra A.Tamisārs.
Tomēr Ainārs nekur no FK «Jelgava» un futbola nav pazudis. Joprojām būdams kluba valdes loceklis (un tobrīd arī prezidents), 2012. gada februārī viņš iesaistījās jaunas biedrības – «Latvijas Futbola virslīga» – dibināšanā, kļūdams arī par tās priekšsēdētāju un būdams šai postenī vēl šobrīd.
Kad organizatoriskā puse ir kārtībā
– Līdz šim tāda posteņa – kluba radošais direktors – nevienā Latvijas futbola virslīgas klubā (iespējams, pat visā čempionātu vēsturē) nav bijis. Ar ko nodarbosies?
Vispirms izteikšu gandarījumu, ka beidzot šāda situācija Jelgavā kļuvusi iespējama. Organizācija FK «Jelgava» beidzot ir tāda, ka viss ir nostabilizējies un salikts pa plauktiņiem. Ikdienas darbus, arī finansiāli organizatoriskos jautājumus, saistītus ar budžeta piesaisti, un, protams, gatavošanos spēlēm un treniņiem, risina kluba administrācija. Par to, ka pagājušajā sezonā tas izdevies sekmīgi, liecina valsts čempionāta bronzas medaļas un otro reizi kluba vēsturē izcīnītais Latvijas kauss.
Bet futbols jau nav tikai tas, kas notiek laukumā un turnīra tabulā. Jāskatās nedaudz plašāk, kaut vai tāpēc, ka esam Eiropā. Kā esmu pārliecinājies, Eiropā futbols sen vairs nav tikai viens no sporta veidiem, tas kļuvis par kultūras sastāvdaļu un sociālu parādību. 22 puiši un tiesnesis, kuri skraida pa laukumu ap vienu bumbu, ir tikai kādi 25 procenti no visas parādības, ko sauc par futbolu.
Arī senāk, kad vadīju FK «Jelgava», vairāk uzmanības veltīju tam, ko protu vislabāk un ikdienā daru savos «Kreklu» klubos (A.Tamisārs ir arī mūzikas klubu «Četri balti krekli» un «Jelgavas krekli» līdzīpašnieks – red.) – centos radīt pozitīvu atmosfēru, mudināt cilvēkus kustēties, fanot un atpūsties.
Mans mērķis ir panākt, lai katra «Jelgavas» mājas spēle ir kā svētki līdzjutējiem, lai tribīnēs arvien vairāk cilvēku, lai jelgavnieki lepni staigā ar kluba atribūtiem un jūtas piederīgi tā identitātei.
– Ar FK «Jelgava» viss it kā būtu kārtībā, bet kā Latvijas Futbola virslīgas vadonim droši vien labi pārredzama arī situācija citos klubos?
Mani izbrīna ļoti dažādā attieksme, jo ir arī tādi klubi, kas uzskata – mums vieglāk, ja skatītāju nav vispār. Nav jārūpējas par drošību, nav jāver vaļā bufete, respektīvi, mazāk klapatu. Un pāragri domāt, ka arī ar «Jelgavu» viss būtu kārtībā. Kaut mūsu mājas spēles ir visapmeklētākās Latvijā, Zemgales Olimpiskā centra stadions ikdienas mačos nepavisam nebija pārpildīts. Īpaši tas kļuva redzams, kad klubs sezonas vidū piedzīvoja nelielu krīzi un vairākas spēles zaudēja – skatītāju interese uzreiz strauji atslāba.
Laiks pievērsties skatītājiem un sabiedrībai – gan tiem, kam interesē futbols, līdz pat tiem, kam futbols līdz šim bija vienaldzīgs. Nosacīti varam interesentus iedalīt trīs grupās: pasīvie, aktīvie un šaubīgie. Pasīvajiem futbols tikai traucē un ir pilnīgi muļķīga padarīšana. Tomēr nedomāju, ka arī šī auditorija ir pilnīgi zudusi.
– Kā tad tos pasīvos piesaistīt futbolam?
Kaut vai ar masu mediju palīdzību. Atliek tikai palaist nedaudz «iedzeltenu» ziņu (nejaukt ar «preses pīlēm»), piemēram, ka iepriekšējā dienā FK «Jelgava» leģionārs X redzēts kopā ar kādu sabiedrībā pazīstamu dāmu apmeklējam, piemēram, ledus skulptūru festivālu. Bez negatīvisma – lai sabiedrība redz, ka futbolisti ir «forši čaļi», nevis kaut kādi pārcilvēki, kam tikai bumba vien prātā.
Bija sporta veidi, kam pirms dažiem gadiem, gandrīz vai popularizējot dažu «zvaigžņu» visai skaļos un dažbrīd pat huligāniskos izgājienus sabiedrībā, izdevās iekarot varbūt nevajadzīgi lētu, bet tomēr popularitāti.
– FK «Jelgava» kapteini Gintu Freimani vai ik svētdienu sastopu baznīcā. No šā fakta grūti ko «dzeltenu iemaisīt».
Nu labi, lai nav dzeltens, arī pozitīvais piemērs var būt interesants. Kāpēc neaprakstīt, piemēram, vienu dienu «Jelgavas» futbolista ikdienā? Ne vien spēles un treniņus – arī futbolists ir tikai cilvēks, nevis uz bumbu un vārtiem ieprogrammēts robots.
Komandā parādījušies interesanti viesspēlētāji – Jelgavas futbola entuziasti jau iepazinuši nigērieti Kenediju Eribu (Ziemas kausa izcīņā nupat jau paguvis divreiz raidīt bumbu «Gulbenes» vārtu tīklā), uz diviem gadiem noslēgts līgums arī ar senegāliešu aizsargu Abdulaju Dialo, uz vienu sezonu līgums ir ar poļu balsta pussargu Dariušu Latku. Pēc traumas atgriezies kiprietis Antreass Themistokleus.
Bez brīnumiem, bet pārsteigumi neizpaliks
– Nu laikam esam iebraukuši ne tavā lauciņā – komandas komplektācija vairs neietilpst radošā direktora pienākumos.
Tā būtu gan, bet, tāpat kā man jārūpējas par skatītājiem, arī spēlētāju brīvā laika saturīga pavadīšana ir manā kompetencē. Sevišķi, ja futbolista īstās mājas ir tālu no Latvijas. Mikroklimats jānodrošina, lai ikdienas rūpes netraucētu ar pilnu krūti doties laukumā. Bet ikdienā šo jomu nodrošina menedžeris Mārtiņš Krūmiņš.
– Par pasīvajiem runājām, ar aktīvajiem tāpat viss skaidrs. Kā futbolam piesaistīt šaubīgos?
Nekādu Ameriku jau neatklāšu. Atjaunosim abonementu programmu (par 20 eiro), divas iepriekšējās sezonas tās nebija. Atjaunosim sadarbību ar mūziķiem, kas sagaidīs skatītājus pirms spēlēm.
Esmu pabijis daudzās pasaules valstīs skatīties, kā darbojas futbola saimniecība. Mums šķiet dīvaini, bet pat 3. un 4. līgas klubi Vācijā, Spānijā, Itālijā un Anglijā spēj pulcēt pilnas tribīnes. Tur taču nav zvaigzņu, nav arī nekādu spožo rezultātu, bet ir vietējās pilsētas saliedēšanās ap savu klubu, ir vēlme visiem sanākt kopā, lai satiktos un parunātos. Un vienlaicīgi līdzjutējs nepārprotami jūt, ka viņš ir tur galvenais. Orķestrītis izklaidē, pārtraukumā ir vietējās grupas koncerts, bērnu priekšnesumi, konkursi, vietējo uzņēmēju prezentācijas. Arī mēs paredzam, ka katra mājas spēle varētu būt tematiskā – piesaistīta kādam no sadarbības partneriem vai draugiem. Jau esmu ieplānojis vienu «Nike», vienu «Sportland», vienu «Astartes» un vienu «Igates» spēli.
Ir arī citas iestrādes, bet visas vēl negribas atklāt. ◆
