Dāvana, ko Ģedertam Eliasam 117. dzimšanas dienā 23. septembrī sarūpējis viņa vārdā nosauktais Jelgavas muzejs, ir papildinājums mākslinieka darbu ekspozīcijā – četras svaigi restaurētas gleznas.
Dāvana, ko Ģedertam Eliasam 117. dzimšanas dienā 23. septembrī sarūpējis viņa vārdā nosauktais Jelgavas muzejs, ir papildinājums mākslinieka darbu ekspozīcijā – četras svaigi restaurētas gleznas.
Sava restauratore muzejam ir kopš 2002. gada, un šā amata nozīmīgumu direktores vietniece Marija Kaupere uzsver, sakot, ka droši var apgalvot, ja vien līdzekļi to atļautu, darba pilnas rokas muzejā būtu arī vairākiem gleznu atjaunošanas speciālistiem.
Zane Stikāne maģistrantūru, specializējoties stājglezniecības darbu restaurācijā, beigusi mūsu pašu Mākslas akadēmijā, un pirms Jelgavas muzeja viņas darbavieta bija Latvijas Vēstures muzejs. Latvijas mākslas augstskolā gleznu restaurāciju māca salīdzinoši nesen – no 1991. gada (pirms tam tuvākā iespēja kā augstskolas programmu to apgūt bija Pēterburgā vai Maskavā; vai arī iegūt atestātu pēc mācībām kāda vietējā meistara darbnīcā).
Četras gleznas, kas pavasarī sagaidīja izņemšanu no krājumu plauktiem un “atsvaidzināšanu”, lai tiktu eksponētas, ir “Saulespuķes zilā vāzē” (gleznota ap 1914. gadu), “Mežiņš” (ap 1913. gadu) un divi portreti – Annas Veilandes (divdesmitie gadi) un Martas Kalniņas – Eliasas (četrdesmito gadu beigas). Laikazobs tās nebija bargi skāris, un tāda restaurācijas pamatdarbība kā grunts un krāsas slāņu nostiprināšana trim no četriem darbiem bija gluži profilaktiska. Kā uzsver restauratore, svarīga profilaktiska loma ir arī gleznu iestiprināšanai ķīļrāmjos: tas likvidē bojājumu rašanās risku audekla nenospriegotības dēļ, darbus glabājot neierāmētus. “Saulespuķu” krāsas un grunts slānis zem tās gan bija daļēji jāatjauno, likvidējot samērā nelielus krāsas nobirumus gleznas apakšdaļā. Zināmus pārsteigumus sagādājis arī jauktās tehnikas izmantojums gleznā – sākotnēji neskaidra bijusi Ģ.Eliasa izmantotās krāsas šķīdība ūdenī.
Atšķirībā no minētā piemēra daudz darbietilpīgāka bijusi Ģ.Eliasa “Agrs pavasaris Zīlēnos”, vienas no divām gleznām, ar ko Zane restauratores darbu Jelgavas muzejā pirms diviem gadiem sāka, atjaunošana. Darbu sarežģīja nezināmas otas pēdas, kas uz darba atstātas labu laiku pēc gleznas tapšanas un atgādināja amatierisku restaurācijas mēģinājumu.
Iepriekšējo reizi restauratori dažādās Latvijas darbnīcās ar Jelgavas muzeja krājumos un ekspozīcijā esošajām Ģ.Eliasa gleznām strādājuši tad, kad muzejs patrona darbu kolekciju ieguvis savā glabāšanā, un tagad Zanes pienākumos ietilpst visa muzeja krājuma apzināšana, katras gleznas stāvokļa reģistrēšana. Pašlaik no apmēram 800 vienībām tas veikts ar ceturto daļu, no kuras savukārt tādā stāvoklī, kas “gleznu ārsta” iejaukšanos neprasa, esot puse šo divu simtu.
Katrā ziņā darba muzejā noteikti ir pietiekami viena restauratora garam un ražīgam mūžam.
