Dabas muzejs par 2021. gada dzīvniekiem pasludinājis divas zīdītāju sugas – pelēko zaķi un balto zaķi, informē muzejā.Par abiem zaķiem muzejs izvēlējies runāt tāpēc, ka joprojām nereti cilvēki domā, ka Latvijā mīt viens zaķis, kas vasarā ir pelēks, bet ziemā – balts.Pašlaik Latvijā mīt divas zaķu sugas. Senāk sastopams ir baltais zaķis (Lepus timidus), kas Latvijas teritorijā dzīvo kopš ledus laikmeta beigām, bet patlaban biežāk sastopamais pelēkais zaķis (Lepus europaeus) Latvijā dzīvo tikai kopš 17. gadsimta, kad ar lauksaimniecības attīstību paplašinājās atklātas ainavas.
Ārējās pazīmes
Zaķi ir vidēja izmēra dzīvnieki ar ievērojami garākām pakaļkājām, garām ausīm un īsu asti (ļipu). Kažoks biezs un mīksts, tā krāsa vasarā un ziemā ir mainīga. Atšķirībā no citiem zīdītājiem zaķveidīgo kārtas pārstāvjiem ir savdabīgs augšējo priekšzobu izkārtojums. Līdzīgi kā grauzējiem tiem ir divi lieli kaltveidīgi priekšzobi, aiz kuriem atrodas divi mazāki papildpriekšzobi, kādu nav citiem dzīvniekiem. Apkārtnē galvenokārt orientējas ar dzirdi, redze un oža attīstīta vājāk. Apmatojumu maina divas reizes gadā – rudenī un pavasarī.Pelēkais zaķis: lielākais dzimtas pārstāvis. Ķermeņa garums 55–68 centimetri, astes garums 10 centimetri, ausu garums 10–12 centimetri, svars 4–6,5 kilogrami. Aste tikpat gara kā pakaļkājas pēda, ar melnu plankumu virspusē. Ja ausi noliec uz priekšu, tā sniedzas pāri purna galam. Ausu ārmalām raksturīgas melni brūnas apmales. Kažoks vasarā rūsganpelēks, ar baltu vēderu, ziemā arī sāni un pakaļkājas kļūst baltgani, muguras krāsa īpaši nemainās.Baltais zaķis: ķermeņa garums 45–65 centimetri, astes garums 8 centimetri, ausu garums 8–10 centimetri, svars 2–5 kilogrami. Aste daudz īsāka nekā pakaļkājas pēda, vasarā pelēcīgi balta, ziemā pilnīgi balta bez tumša plankuma. Ja ausi noliec uz priekšu, tā knapi sniedzas līdz purna galam. Ausu apmalei balta svītra. Kažoks vasarā rūsganbrūns, ziemā pilnīgi balts, tikai ausu gali melni.
Dzīvesvieta
Abas zaķu sugas lielākoties dzīvo kā nometnieki, tas ir, nemaina apdzīvoto vietu.Pelēkais zaķis: kultūrainava, pļavas, lauki, mežmalas, birztalas. Lielos mežu masīvos sastopams reti.Baltais zaķis: plašos lapukoku un jauktos mežos ar biezu pamežu, sūnu purvu malās, izcirtumos, atklātās vietās uzturas nelabprāt.
Dzīvesveids
Zaķi ir aktīvi visu gadu, biežāk barojas krēslā un naktī. Parasti dzīvo pa vienam, vairāki kopā sastopami pārošanās laikā. Izbiedēts zaķis var skriet ar ātrumu 50 kilometru stundā, skrējiena laikā līkumo.
Vairošanās
Zaķiem var būt divi vai pat trīs mazuļu metieni gadā. Atkarībā no laikapstākļiem pirmais riests var notikt jau februārī, un pirmie zaķēni piedzimst martā. Riesta laikā vairāki tēviņi cīnās par mātīti. Šajā periodā zaķi ir aktīvi arī dienā. Vienā metienā var būt no viena līdz deviņiem mazuļiem, parasti to ir trīs līdz pieci. Zaķēni piedzimstot ir labi attīstīti, apmatoti un redzīgi. Māte mazuļus atstāj vienus drīz pēc piedzimšanas un ierodas vienu divas reizes dienā, lai pazīdītu. Šāda uzvedība mazāk pievērš plēsēju uzmanību. Savvaļā zaķis var nodzīvot līdz 13 gadu vecumam.
Barība
Zaķi izmanto ļoti daudzveidīgu augu izcelsmes barību. Vasarā tie pārsvarā ir dažādi lakstaugi, galvenokārt graudzāles, āboliņš un krustziežu dzimtas augi. Ziemā, it īpaši ar dziļu sniegu, barojas ar koku smalkajiem zariņiem un mizu. Baltais zaķis kokaugu barību spēj izmantot labāk nekā pelēkais.
Pazīmes dabā
Pelēkais zaķis: pakaļkājas pēdas nospiedums 14–17 centimetrus garš un 3–7 centimetrus plats, priekškājas – 6 centimetrus garš un 3,5 centimetrus plats. Tā kā zaķim pakaļkājas ir daudz garākas nekā priekškājas, skrējienā to pēdu nospiedumi atrodas pirms priekšķepu nospiedumiem. Ekskrementi ir noapaļoti, rieksta formas, ap 1,2 centimetrus diametrā.Baltais zaķis: pakaļkājas pēdas garums 12–16 centimetru, platums 7–12 centimetri, priekškājas pēdas garums un platums līdz 10 centimetriem. Baltā zaķa pēdu nospiedumi ir platāki nekā pelēkā, jo pēdas ir apmatotas. Ekskrementi noapaļoti, nedaudz saplacināti, ap 1,2 centimetrus diametrā. Gada dzīvnieks ir viena no iemīļotākajām Dabas muzeja aktivitātēm, un kopš akcijas pirmsākumiem 2000. gadā šis gods ticis virknei dzīvnieku: cūkdelfīnam, lidvāverei, brūnajam lācim, ūdram, smilšu krupim, pelēkajam vilkam, meža cūkai, āpsim, zutim u.c.Gada dzīvnieka akcijas mērķis ir pievērst uzmanību Latvijā sastopamajiem dzīvniekiem un piedāvāt sabiedrībai iespēju uzzināt vairāk par kādu konkrētu sugu. Sākotnēji nominācijai tika izvirzītas tikai apdraudētas sugas, taču pēdējos gados citu savvaļas dzīvnieku sugām aktuālu notikumu vai apmeklētāju intereses dēļ pieļauti arī izņēmumi.Gada dzīvnieks plašākai publikai un medijiem tiek paziņots janvārī īpašā pasākumā, kura laikā arī tiek atklāts sugai veltīts informācijas stends. Visa gada garumā sadarbībā ar dabas pētniecības un nevalstiskajām organizācijām, kā arī citiem sadarbības partneriem notiek izglītojošas aktivitātes ģimenēm ar bērniem, skolēniem un visiem interesentiem. Divdesmit gadu garumā organizētas izstādes, ģimenes dienas, lekcijas, stāstu un zīmējumu konkursi u.c.
