Latvijas Dendrologu biedrība par 2021. gada koku izraudzījusies divirbuļu vilkābeli, informē biedrībā.
Divirbuļu vilkābele (Crataegus laevigata (Poir.) DC.) ir liels krūms vai zems, līdz astoņiem metriem augsts koks, kam raksturīgas sīkas, pusotru līdz trīs centimetrus garas, sekli daivainas lapas un centimetru līdz pusotru gari ērkšķi. Galvenā pazīme, kas to labi atšķir no citām Latvijas savvaļas vilkābelēm, – divi irbuļi ziedā, turklāt šo pazīmi var redzēt arī augļu laikā, līdz ar to arī divas sēklas (nevis viena) nelielajā ābolā jeb, precīzāk, ābolveida kaulenī.
Biedrībā skaidro, ka vilkābeles Latvijā pētījis izcilais latviešu dendrologs Raimonds Cinovskis (1930–1998), kurš par šo ģinti sarakstījis monogrāfiju “Baltijas vilkābeles”. Šī gada koks divirbuļu vilkābele tiek veltīts slavenā dendrologa piemiņai un godinot viņu 90. dzimšanas dienā.
Divirbuļu vilkābele Latvijā savvaļā sastopama ļoti nelielā teritorijā Vērgales apkaimē, turklāt sugai raksturīgās augtenes tiešā veidā ir saistītas ar Baltijas ledusezera stāvkrastu – krūmainām, kaļķainām nogāzēm. Latvijā suga sasniedz sava izplatības areāla ziemeļu robežu. Citviet Eiropā sugas izplatība ir ļoti plaša – no Spānijas un Britu salām līdz Čehijai un Ungārijai. Daudzviet šo vilkābeli uzskata arī par seno mežu vai seno parkveida zālāju raksturojošo sugu.
Dekoratīvajā dārzkopībā plaši izmanto galvenokārt šīs sugas dekoratīvās šķirnes – ‘Paul’s Scarlet’, ‘Rosea’ un citas, pamatsuga kultūrā sastopama reti.
Latvijas Dendrologu biedrība gada koku izraugās kopš 2001. gada, kad šajā godā bijā parastais pīlādzis, pērn šis tituls tika Eiropas dižskābardim.
Biedrība aicina ziņot par divirbuļu vilkābeles savvaļas un kultivētajām atradnēm portālā dabasdati.lv vai rakstīt uz e-pastu: [email protected].
Savukārt Latvijas Mikologu biedrība par 2021. gada sēni izraudzījusies smailo stikleni (Hygrocybe conica), informē biedrībā.
Smailā stiklene ir Latvijā visbiežāk sastopamā un visvieglāk atšķiramā stikleņu suga. Cepurītes krāsa variē no dzeltenīgas līdz oranžai un pat izteikti sarkanai. Tomēr ir kāda pazīme, pēc kuras smailā stiklene viegli atšķirama no citām stikleņu sugām. Šai sugai un arī tās varietātēm augļķermeņi ievainojumu un iespiedumu vietās melnē.
Izvirzot šo sugu par gada sēni, vienlaikus Mikologu biedrība aicina pievērst uzmanību visai stikleņu ģintij. Stiklenes aug zālainās vietās, piemēram, pļavās – gan sausās, gan mitrās –, ganībās, pilsētu zālienos, arī mežos un zāļu purvos.
Daudzās Eiropas valstīs stiklenes ir īpaši aizsargājamo sugu sarakstos – gan atsevišķas sugas, gan visa ģints. Tās ir vecu, tradicionāli apsaimniekotu, daļēji dabisku zālāju indikatorsuga.
Smailajai stiklenei galvenie draudi ir biotopu izzušana un to kvalitātes samazināšanās, zemes izmantošanas izmaiņas un slāpekļa piesārņojums. Mūsdienu lauksaimniecības metodes – lauksaimniecības intensifikācija, lielāka mēslošanas līdzekļu un/vai pesticīdu lietošana, uzaršana – nelabvēlīgi ietekmē daudzu vērtīgu dabisku zālāju sēņu sugu populācijas.
