Starptautiskais Biogrāfiju centrs Kembridžā jau vairāk nekā piecus gadu desmitus izdod uzziņu grāmatas «Kas ir kas» divdesmit dažādās jomās, kā arī grāmatas «Gada vīrietis» un «Gada sieviete».
Starptautiskais Biogrāfiju centrs Kembridžā jau vairāk nekā piecus gadu desmitus izdod uzziņu grāmatas «Kas ir kas» divdesmit dažādās jomās, kā arī grāmatas «Gada vīrietis» un «Gada sieviete». Nākamajā «Gada sievietes» izdevumā lasītājiem būs iespēja uzzināt arī par latviešu profesori Baibu Rivžu, kuru jelgavnieki vairāk pazīst kā līdzšinējo Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātes dekāni. Plašākā mērogā viņa pazīstama kā Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāja. Augusta nogalē viņa saņēmusi Biogrāfiju centra atlases komisijas vadītāja Nikolasa Lava parakstītu vēstuli, kurā teikts, ka centrs Baibu Rivžu nominējis «Gada starptautiskās sievietes» titulam 1996./97. gadā. Lai iegūtu šādu goda nosaukumu, vajadzīgi izcili sasniegumi darbā un karjeras augšupejā. To pilnībā var attiecināt uz B. Rivžu, kas no lektores kļuvusi par fakultātes dekāni, bet, aktīvi darbojoties Augstskolu profesoru asociācijā, kļuvusi par Augstākās izglītības padomes pārstāvi un ievēlēta par tās priekšsēdētāju. Savukārt, lai konkrētais cilvēks saņemtu aicinājumu iepazīstināt centra ekspertus ar savu biogrāfiju, jābūt kāda zinātnieka ieteikumam. B. Rivžu centram ieteicis demogrāfs, akadēmiķis Pēteris Zvidriņš.
Jo vairāk darba, jo vairāk paspēj
Uz «Ziņu» jautājumu par izjūtām, šādu apliecinājumu saņemot, B. Rivža teicās esam priecīga. Tas esot kas līdzīgs laba drauga piepeši pasniegtai puķei, lai gan kopumā pret dažādām atzīšanām viņa izturoties atturīgi, jo neatkarīgi no tā ir darbs, kas jāturpina, un dzīve, kas rit uz priekšu. Patīkami bijuši Jelgavas un Rīgas kolēģu sveicieni, bet pašai vēl tā īsti neesot bijis laika apdomāties un mājiniekiem, kas nu viņu «velkot uz zoba» (protams, labsirdīgā nozīmē), sagādāt par godu šim notikumam pieprasīto kūku. Pilnīgi un galīgi nav izlemts arī tas, vai profesore kļūs par īpašās sudrabā lietās goda medaļas īpašnieci, kas atšķirībā no sertifikāta nominētajam cilvēkam jāizpērk un kuras cena pārsniedz 200 dolāru. Tik liela bijusi aizņemtība, iepazīstinot Vācijas publiku ar augstākās izglītības jautājumiem Latvijā, referējot par Kārļa Ulmaņa agrārpolitiku Latviešu biedrības namā, apmeklējot Vidzemes augstskolu, gatavojoties plašāka mēroga konferencei savā fakultātē un «Tempus» programmas semināra noslēgumam un visam pa vidu kopā ar vīru Juri, universitātes Informācijas centra direktoru, ģimenes dzīvē ievedot vēl vienu jauno pāri.
Par senčiem var stāstīt leģendas
Taču interese par savas dzimtas saknēm varētu liecināt, ka Biogrāfiju centra medaļa tomēr nonāks Baibas Rivžas īpašumā kaut vai tā iemesla dēļ, lai to varētu parādīt bērniem un mazbērniem. Par senčiem, kā saka profesore, var leģendas stāstīt. Tā vecvecmāmiņā no mātes puses, kas bijusi nabadzīga kalpone, samīlējies bagāts saimniekdēls. Saimniece abus vaktējusi, kamēr novaktējusi. Bet galu galā māte kļuvusi pielaidīga un tikvien teikusi: ja reiz esot tik liela mīlestība, lai tad precoties ar’. Savukārt, kad kalpones pašas meita iemīlējusies smukā, bet nabadzīgā puisī, vecvecāmāte savu kādreizējo nabadzību «aizmirsusi» un precēšanos uz visstingrāko noliegusi. Vecāmāte salikusi savas drēbes un pa logu devusies pie izredzētā. Tikai pēc septiņiem gadiem, kad piedzimusi Baibas mamma, vecvecāmāte apciemojusi meitu. Savukārt vecaistēvs no mātes puses uzpircis kokus, pa Daugavu pludinājis uz Rīgu un ļoti labi pelnījis, jo katrai no trim meitām pūranaudai nolicis 300 krievu zelta rubļus. Dzirdēto tuvāki un tālāki paziņas un kolēģi mēdz tulkot kā iemantotu ķērienu uz rēķināšanas un biznesa lietām.
Izvēli noteica atmosfēra
Teikt, ka matemātika ir Baibas Rivžas vienīgā mīlestība, īsti nevar, jo savulaik vai katra priekšmeta skolotājs uzsvēris, ka tieši viņa priekšmets Baibai apgūstams studijās. Ar sudraba medaļu vidusskolu beidzot, tālākie nodomi saistījušies ar medicīnu. Bet daktere Vikmane, laba mammas paziņa būdama, atrunājusi, kā galveno argumentu minot, ka ārstam rūpēs par slimniekiem tikpat kā esot jāatsakās no savas dzīves. Šobrīd padomājot, tas pats attiecināms arī uz tagadējo nozari, jo domas nemitīgi ir aizņemtas ar fakultātes lietām un studentiem, bet tobrīd teiktais ietekmējis. Tāpēc devusies uz intriģējošo Civilās aviācijas institūtu. Tā kā, to beidzot, notikusi starptautiskā sadale, vērā ņemtas mātes domas, kas «ne jau tāpēc audzinājusi meitu, lai viņu nezin kur aizsūtītu». Tad devusies uz Latvijas Universitāti. Bet tur bijis jāsēž pieputējušā un pelēcīgā telpā, turklāt pasniedzēja runas laikā viņa aizmigusi. Tieši atmosfēra atturējusi no studijām universitātē. Vēlākajās pastāvīga darba gaitās Ekonomikas fakultātē B. Rivža ielāgojusi, ka tam, kas un kā sagaida cilvēku, kurš grib mācīties, ir ļoti liela nozīme, un uzmanīgi tam sekojusi. Pēc tam aizbraukusi uz Lietuvu atpūsties, bet mājās pārradusies, kad līdz dokumentu iesniegšanai palikušas divas dienas. Gar pili ejot, savā varā pārņēmusi tās patīkamā aura un uzmanību saistījusi informācija par jaunas – Ekonomikas – fakultātes atvēršanu. «Tur droši vien būs matemātika, un kāpēc vēl kaut kur jādrāžas, ja var palikt tepat?» Baiba nodomājusi un iesniegusi dokumentus. Jelgavas augstskola tolaik gan īpaši nav kotējusies, un viņas iestāšanās acīmredzot sagādājusi pārsteigumu arī izslavētajam matemātikas skolotājam, pie kura viņa mācījusies fakultatīvi, Jānim Jeskem, jo kādu brīdi viņš lāgā neesot gribējis sveicināties. Tagad Lauksaimniecības universitātes prestižs ir audzis.
Ekonomikas fakultātē – kopš izveidošanas
Droši vien sava loma ir liktenim un apstākļu sakritībai, ka vajadzēja notikt tā un ne citādi, ka Ekonomikas fakultātē Baiba Rivža ir kopš tās izveidošanas. Pēc augstskolas studijas turpinājusi toreizējā aspirantūrā, aizstāvējusi disertāciju, tad augstākas raudzes zinātniskos grādus. «Man patīk strādāt ar studentiem. Visu laiku esmu tam gatavojusies, uz to gājusi,» viņa saka. Reizēm gan viņa atgriežas pie dakterēšanas lietām un nodomā, ka nebūtu slikta ārste, jo viegli kontaktējas ar cilvēkiem un ir gana līdzjūtīga. Savukārt nepieciešamās zinības būtu kārtīgi apguvusi, jo ir centīga. Taču vienīgais šādu pārdomu iemesls ir tas, ka ārsts ātrāk redz sava darba rezultātu, kas gandarī. Pasniedzēja darbā šis process ir ilgstošāks – paiet gadi, kamēr notiek cilvēka izaugsme un vari just, ka arī tu tajā esi savu roku pielicis.
Uzņēmējdarbības sākumā izdomātas domas arī par kādas SIA tapšanu, taču tam ar izveidošanu vien nepietiek, jo bez darba jau nekas nenotiek. «Tā tīri nevar, jābūt kaut kam vienam. Man jau ir divi darbi – esmu arī Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāja, un man ir profesūra, ko nekādā ziņā negribu pārtraukt,» viņa saka. Tāpēc praktiskās uzņēmējdarbības iepazīšana atstāta tikšanās reizēm ar šīs nozares pārstāvjiem, kas savstarpēji bagātina kā vienu, tā otru pusi. Līdzcilvēki, arī uzņēmēja Edīte Bišere, domā, ka Baiba Rivža atradusi īsto izpausmes veidu un tieši pašreizējā kvalitātē cilvēkiem var dot visvairāk.
Kad vārdi nesaskan ar darbiem
Visvairāk profesore pārdzīvojot to, ka vārdos valdība izglītību gan uzskata par prioritāti, bet itin nekas netiek darīts, lai tā attīstītos. Augstskolu finansējums, kura pozīcijas saskaitāmas uz vienas rokas pirkstiem (apkure, algas, stipendijas), nozīmē tikai izdzīvošanu. Ekonomikas studiju programma ir samērā lēta – datori sagādāti ar sadarbības projektu palīdzību, arī mācību līdzekļi – ar draudzīgu fondu atbalstu. Savukārt virknē citu specialitāšu, kur vajadzīgas laboratorijas, ja nākotnē gribam konkurēt tirgū un sasniegt izglītotas sabiedrības līmeni, nepieciešami līdzekļi. Augstskolas saviem spēkiem tik daudz nevar piesaistīt, ja viss ir nolietojies un gadus septiņus nekas nav pirkts. «Situācija kļūst kritiska,» atzīst B. Rivža. Arī mācībspēki augstskolās strādā vairāk kā fanātiķi, savā ziņā ziedojas, jo atalgojums ir tik niecīgs. Bet, lai kā ir ap dūšu, ejot auditorijā, jābūt «formā», jāatmet nīgrums un neapmierinātība.
«Lekcijas laikā negatīvās emocijas pāriet – daru savu darbu. Rūpes un raizes līdz ar ieiešanu auditorijā it kā pazūd. Kad izej ārā, padomā, un tik traki vairs neliekas,» stāsta B. Rivža.
Noguruma brīžos palīdz laba mūzika, mierīgas pārdomas vai pastaiga. Daudz dod izrunāšanās ar ģimenes locekļiem, meitām.
Vieglāk ir nobārt
Kopumā profesore sevi uzskata par pozitīvi tendētu, kaut pie mums pieņemts uzsvērt negatīvo. To ievērojuši arī ārvalstu vieslektori, kas uzsvēruši, ka pie viņiem jau no mazotnes bērns tiek raksturots kā labākais, centīgākais, gudrākais. Katrā bērnudārzā, katrā skolā, augstskolā tiek celts savas iestādes un tās struktūrvienību gods. Kaut arī tā īsti nemaz nav, pašapziņu tas tomēr vairo. Mēs savukārt to «nokaujam». Blakus vienam negatīvam piemēram būtu jāmin pieci pozitīvi. «Arī sevi reizēm pieķeru, ka vieglāk ir nobārt, nekā uzslavēt un pateikt labus vārdus. Bet audzina taču ar pozitīvo, rosinot labo. Tā arī plašākā, valstiskā mērogā veidojas pašapziņa un ticība, ka, par spīti nepatikšanām un grūtībām, mēs ar visu tiksim galā,» stāsta B. Rivža. Pārinodarījuma brīžos viņa to otru cilvēku cenšoties izprast un daudz par to nedomāt. Ja tiešajā darbā kas neizdodoties, vadoties pēc profesora Lavendela, arī šahistu principa: «Šī spēle ir zaudēta, par to vairs nedomā. Būs nākamā, gatavojies tai!»
Izvēlas pašas
Uz jautājumu, vai kāda no meitām nedomā sekot mātes pēdās, Baiba Rivža stāsta, ka jaunākā, vienpadsmit gadu vecā Sandija izvēli izdarījusi bez mammas palīdzības. Jau gadus četrus viņai esot stingrs mērķis – kļūt par veterinārārsti. «Patīk dažādi lopiņi, tepat Mušķos viņa jāj ar zirgu. Uz laukiem aizbraucot, pirmais gājiens ir uz kūti,» stāsta mamma. Savukārt par vecāko – Lauru – īstas skaidrības vēl neesot. Spriežot pēc tā, kā meita atplaukst saskarsmē ar maziem bērniem, savukārt viņi – kopā ar Lauru, viņai piederētos darbs ar mazajiem. Bet tas jau ir tas, kas seko aiz robežas «Man pieder viss, kas ar mani ir noticis».
