Pirmajā klasē skolotājs stāsta par gājputniem. «Viens no vislielākajiem gājputniem ir stārķis…».
Pirmajā klasē skolotājs stāsta par gājputniem. “Viens no vislielākajiem gājputniem ir stārķis…”
Klasē atskan paklusa ķiķināšanās.
“Kas tur smieklīgs?” skolotājs jautā.
“Mēs vairs neesam tik maziņi, lai ticētu stārķu esamībai,” skan atbilde.
***
Saruna parkā.
“Jums gan laikam dzīvoklītis pavisam mazs un šaurs…”
“Tā tiešām ir. Bet kā jums tas zināms?”
“To redzu no jūsu suņa: tas asti nevicina no vienas puses uz otru, bet gan no apakšas uz augšu…”
***
Tēvs aizkustināts pavēsta meitai:
“Bija atnācis Aivars, lūdza tavu roku, un es piekritu…”
“Ak, man tik grūti būs šķirties no mātes!”
“Bet tu taču vari ņemt viņu līdzi!”
***
“Ak, kaut man būtu vēlreiz astoņpadsmit gadu!” nopūšas viena no draudzenēm.
“Bet tev taču nupat bija divdesmitā dzimšanas diena! Tā taču nav liela starpība!”
“Starpība liela! Vīrs un divi bērni!”
***
Sarunājas tēvs un dēls.
“Nu, Jānīt, kā tev šodien gāja skolā?”
“Bet, tēti, tu taču arī mājās nelabprāt stāsti par dienesta lietām!”
***
“Nekas tā nevar sarūgtināt vīru kā sieva, kas labprāt gatavo ēdienu, bet neprot to darīt,” vīriņš stāsta otram.
***
“Kāpēc vārds “zeme” ir sieviešu dzimtē?”
“Laikam jau tāpēc, ka nav īsti zināms, cik tā veca!”
