Tas brīdis ir pienācis – Gunārs Ezernieks Jelgavas muzejā atklājis savu jubilejas izstādi ar 47 gleznām, un man, kā februārī solīju «Ziņu» lasītājiem, par to jāraksta.
Tas brīdis ir pienācis – Gunārs Ezernieks Jelgavas muzejā atklājis savu jubilejas izstādi ar 47 gleznām, un man, kā februārī solīju «Ziņu» lasītājiem, par to jāraksta.
Pēdējos gados tik daudz gadījies par mākslinieku izteikties, ka, šķiet, viss jau ir pasacīts. Pat gribas iesaukties: «Meklējiet rakstos!» Bet vai var īsās publikācijās izklāstīt visu par cilvēku, par gleznotāju un viņa daiļradi? Tās ir tikai atsevišķi stikliņi no daudzkrāsainās mozaīkas, kuras vārds ir mākslinieka dzīve. Arī šoreiz būs tikai dažas atlūzas, kam ir kāds sakars ar Gunāru Ezernieku un viņa gleznām.
Ik personālizstāde atklāj autoru krietni pamatīgāk nekā viens vai pāris darbu lielās kopskatēs ar plašu mākslinieku veikumu klāstu. Arī katra personālizstāde atšķiras no iepriekšējās. Tā tas bijis ikvienā Gunāra Ezernieka (un ne tikai viņa) iznācienā publikas priekšā. Taču šis ir īpašs ne tikai tāpēc, ka iezīmējas ar jubilejas nokrāsu. Mākslinieks pacenties, lai mēs varētu kaut cik pārlūkot viņa radošo ceļu ilgākā gadu skrejā. Vecākā glezna, kas patlaban muzejā skatāma, tapusi 1957. gadā, jaunākās datētas ar 2002. gadu, tātad mums ir dota iespēja pārlūkot Gunāra Ezernieka daiļradi 45 gadu garumā.
Tolaik, kad gleznots Laumas portrets (šī jaunā vienkāršā, sirsnīgā meitene pēc kāda laika kļūs viņa sieva), kā stāsta pats mākslinieks, autors bija 25 gadus vecs, mācījās Mākslas akadēmijas pirmajā kursā un viņa lielākās autoritātes glezniecībā bija Valdemārs Tone, Jūlijs Viļumainis un Konrāds Ubāns. Tas jaušams arīdzan gleznā, kas ieturēta maigos, siltos zemes toņos, liela vieta ierādīta tikko jaušamām gaismēnām, maigām tonālajām pārejām. Gaisotne ir klusināta, noskaņa mierīga, apcerīga. Jūtams zināms biklums, vietvietām varbūt vēl skolnieciska nevarība, taču var apbrīnot jaunā studenta meistarību. Protams, aiz muguras ir mācības J.Rozentāla Mākslas vidusskolā, kur skolojies pie tāda lieliska pedagoga, kāds bija Ansis Stunda, un tomēr tas vēl ir tikai iesācēja darbs. Tiesa gan, viņš ir jau garīgi nostabilizējies, ar noteiktu gaumi, kas tikai padziļināsies, taču tā vairs tikpat kā nemainīsies. Vienkāršība, harmonija, patiesums, tuvība dabai un uzticība labākajām latviešu tonālās glezniecības tradīcijām saglabāsies visu turpmāko radošo mūžu.
Diemžēl tas, kā noritējusi Gunāra Ezernieka daiļrades attīstība turpmākajos 16 gados, skatītājiem paliek noslēpumā. Nākamais darbs, ar kuru iepazīstamies izstādē, datēts ar 1973. gadu. Tas ir dzejnieces Noras Kalnas portrets. Šis darbs šķiet pilnīgs pretstats Laumas ģīmetnei – piesātinātām krāsām, spēcīgiem krāsu kontrastiem, kas tik raksturīgi māksliniekam 70. – 80. gados, intensīvo krāsu dēļ pazudusi tieša tuvība īstenībai. Gleznotājs atteicies no naturālisma un lielāku vērību velta personīgo emociju attēlošanai, tā sakot, kļūst subjektīvāks un no tā nevairās.
Portretam Gunāra Ezernieka daiļradē ir liela loma. Kā mākslinieks izteicies kādā intervijā, viņš visvairāk mīl gleznot jaunas meitenes. Tas redzams arīdzan šajā izstādē. Gleznotājs priecājas par viņu jaunību, viņu dzīves pavasari, nākotni, kurā vēl daudz noslēpumu un viss vēl ir priekšā. Skaistums ir pati jaunība. Viņš meklē izteiksmi, pozas, fonu, lai izteiktu viņu smuidrumu, sievišķību, zaļoksnā «auga» spirgtumu. Vecākas dāmas Gunārs Ezernieks izvairās gleznot, un, ja arī to dara, viņam nav tik būtiska līdzība, cik, šķiet, emocionālais vērtējums. Vīrieši viņu tikpat kā nepiesaista. Gunāram Ezerniekam ir klasiskais 1987. gada pašportrets un, cik zināms, vēl dažas stiprā dzimuma ģīmetnes, kuras gan tikpat kā neparādās izstādēs.
Tas acīmredzami pierāda viņa vīrišķīgumu. Portretos un citos darbos, piemēram, ziedu gleznojumos, mākslinieks vairās no sentimentalitātes, saloniska izskaistinājuma. Drīzāk viņš ir apvaldīts, racionāls nekā dāmišķi jūsmo par skaisto. Skaistums Gunāra Ezernieka gleznās ir it kā paslēpts raupjumā, kaut kur dziļi krūtīs.
Blakus portretam gleznotājs visbiežāk pievērsies ainavai. Mākslinieks nemeklē izteikti skaistus, dekoratīvi pievilcīgus dabas skatus. Viņš drīzāk cenšas atrast pievilcīgo ārējā necilībā un atklāt šo vietu iekšējo neatkārtojamību, savdabību.
70. – 80. gados viņš ievērību guva ar saviem vēso zilo un zaļo toņu pretnostatījumiem. Tolaik Gunārs Ezernieks gandrīz kā tēlnieks ar krāsām veidoja tvirtu formu, nereti nedaudz robustu, pabiezām faktūrām, tumšo un gaišo toņu kontrastiem. Vecpilsētu ieliņas, lauku mājas, upju līči, baznīcas vecu koku apskāvienos, ziedošs krūms vai koks – tāds ir gleznotāja tēmu loks. Mākslinieks labprāt piedalās plenēros, tādēļ viņa ainavās sastopamies gan ar Vilci un Talsiem, gan ar Pāvilostu vai Laucienu.
Manuprāt, īpaša tēma Gunāra Ezernieka daiļradē ir baznīcām. Tās viņš gleznojis visu mūžu, pat tad, kad reliģijai bija uzlikts nāves grēka zīmogs. Šāda neatkarība atklāj gleznotāja personības spēku, patstāvību, pat drosmi un neatlaidību, bet vienlaikus arī kādu neafišētu tiekšanos pēc garīguma, pēc kaut kā, kas cilvēku kaut nedaudz paceļ virs ikdienības, sadzīviskuma. Nevar apgalvot, ka autors šajos baznīcu gleznojumos meklē Dievu, bet kaut ko lielāku un nozīmīgāku gan. Dievnami viņa gleznās stalti izslienas virs krūmājiem vai simtgadīgiem koku puduriem. Tie nekad nav sagruvuši, šķiet, tie pilnībā nav atstāti, nolaisti. Tajos jaušams kāds iracionāls spēks, iekšējs lepnums un spīts stāties pretim nedienai vai laika nežēlīgajam ritumam, vai cilvēka nevērībai. Brīžiem pat liekas, ka baznīcas ir savdabīgs Gunāra Ezernieka dvēseles portretējums.
Pēdējos gados arvien vairāk mākslinieks glezno Jelgavu, mazāk retās vecās Mītavas ieliņas, vairāk pils parku. Tur viņš rod ierosu gan pavasaros, gan vasarā, gan agrā rīta, gan pievakares stundā. Arī šajās ainavās viņu mazāk piesaista Rastrelli pils skaistums un cildenums, kaut arī bez tā neiztikt, cik daba, tās spēks un vitalitāte.
Skatītāji noteikti ir ievērojuši Gunāra Ezernieka palu ainavas, kas ienesušas ievērojamas izmaiņas gan tematiskā, gan krāsu pielietojuma ziņā, arī gleznojuma manierē un kompozīcijā. Tās bieži vien ir plašas, ar dziļu telpu, rāmākām, pat liriskām tonālajām saskaņām, iekšēji monumentālas. Nav vairs spēcīgo krāsu kontrastu, tās tapušas klusākas. Parādās episkums, vērienīgums, plašums. Dziļums kļuvis dziļāks. Ja atceramies 1957. gada Laumas portretu, tad gribas teikt, ka Gunārs Ezernieks nonācis pie savas sākotnes, pie klusinātiem toņiem, pie ārkārtīgas vienkāršības un poētisma, kas viņam it kā nebija raksturīgs.
Pārlūkojot daudzu mākslinieku daiļrades, krīt acīs viens – Gunārs Ezernieks ar saviem ievērojamajiem gadiem radošajā darbībā kāpj arvien augstāk kalnā. Parasti lielais gadu skaits kamiešos nāk ar lēnu daiļrades apsīkumu. Jubilārs ir patīkams izņēmums. Līdzīgi Rembrantam viņam gadi nāk par svētību – glezniecība top arvien krāšņāka, dziļāka, apgarotāka. Tātad mēs vēl daudz varam sagaidīt no Gunāra Ezernieka.
