Kādu vakaru pēc darba iegāju vienā no lielākajiem pārtikas veikaliem pilsētā un izvēlējos vakariņām siltu, grilētu vistiņu.
Kādu vakaru pēc darba iegāju vienā no lielākajiem pārtikas veikaliem pilsētā un izvēlējos vakariņām siltu, grilētu vistiņu. Lai atpūstos pēc garās darba dienas, braucu mājās iestiprināties, atgūt spēkus, lai vēlāk kopā ar draugiem dotos paredzētajā izbraucienā ar velosipēdiem. Jau mašīnā neviļus prātā ienāca vārdi: «Sajūt, sajūt mana nāss – kaut kur «smaržo»… Nu, ne jau ananāss. Mājās, izņemot nopirktos pārtikas produktus, sīvais, kanalizācijai līdzīgais aromāts, kļūdams vēl spēcīgāks, ātri izplūda pa visu dzīvokli. Sapratu – kaut kas nav, kā vajag. Smakas avots ilgi nebija jāmeklē. Tās tak’ manas vakariņas – vista, kas droši vien silta un «svaigi» grilēta bijusi jau labu laiku! Daudzās garšvielas riebīgo smārdu nedaudz notušēja, un izsalkums ņēma virsroku. Pagaršoju mazu putna gaļas gabaliņu. Bet košļāt gan nebija ko, jo gaļa pati izšķīda. Nezināju, ko ar «vistas putriņu» darīt – spļaut ārā vai aši rīt nost –, lai tik ātrāk atbrīvotos no vecā produkta savā mutē. Fui!
Es vēl samierinātos ar neveiksmīgo pirkumu, taču draugs gan ne. Viņš nolēma brūno, smirdošo produktu (vistu) vest atpakaļ uz veikalu. Sākumā pārdevējas neizpratnē jautājušas, kas nepatīk, bet pēc aicinājuma pašām pasmaržot pārdoto vistiņu, bez ierunām atdeva naudu un klusiņām aiznesa preci prom. Ceru, ne atpakaļ uz grilu, jo, domājams, tur tā jau bija kavējusies krietni par ilgu.
Šķiet nesaprotami, kā mūsdienās, kad sanitārās un citas prasības veikalniekiem ir tik augstas, var atļauties tirgot vecus, nekvalitatīvus produktus. Tai pašā veikalā esmu redzējusi nepievilcīgus, sakaltušus vistu spārniņus, nesvaigas zivis. Taču diemžēl pagaidām patērētājiem nav lielas veikalu izvēles. Ar lielu prieku un nepacietību gaidu, kad beidzot uzslies un atvērs jauno lielveikalu. Tas, cerams, radīs veselīgu konkurenci, kas veiksmīgi regulēs objektīvas cenas noteikšanu un produktu kvalitātes paaugstināšanu. Konkurence ir attīstības dzinējspēks, kāda pagaidām mūsu pilsētā starp tā saucamajiem lielveikaliem praktiski nepastāv. Un kādēļ tad kādam censties uzlabot savu preču klāstu? Izrādās, tā domāju ne tikai es.
