Mežsaimniecības gudrības es apguvu neklātienes studijās. Kādā sesijā nācās kārtot eksāmenu mehanizācijā. Man kā jau vīrieša cilvēkam šis priekšmets raizes nesagādāja, taču, lai varētu atskaitīties par savām zināšanām, vispirms bija jāizstrādā un jāiesniedz kursa projekts.
Mūsu pasniedzējs bija miera vīrs, pie kura, lai nesaņemtu vismaz trijnieku (piecu ballu vērtēšanas sistēmā), vajadzēja būt garīgi aprobežotam vai vienkārši stulbam. Savā labestībā pasniedzējs pat atļāva neklātienes studentiem darbietilpīgo kursa projektu aizstāt ar meža izcirtumos ievāktiem mērījumiem.
Tajos laikos Lauksaimniecības akadēmijā darbojās universāla Zinātnes padome, kuras sastāvā bija dažādu specialitāšu zinātņu doktori, profesori un docenti, kas sevi uzskatīja par viszinošiem un spējīgiem piešķirt zinātņu kandidāta grādu jebkurā nozarē – sākot ar agronomiju un beidzot ar kosmonautiku, ja vien kāds par šo tēmu disertāciju būtu iesniedzis.
Un, lūk, arī mūsu pasniedzējam disertāciju vajadzēja, jo tā bija gods, paaugstinājums amatā un… nauda! Pavecais vīrs rakstīja disertāciju par meža augšņu apstrādes iespējām. Viņam bija jānoskaidro, cik stiprs traktors jūdzams priekšā arklam, ar ko izcirtumos izart vagas jaunu kociņu iestādīšanai. Vecos kokus nozāģējot, redz, zemē paliek tāda koka sastāvdaļa kā celms ar saknēm, un tās gan īsākas, gan garākas, gan tievākas, gan resnākas arot izrāda arklam zināmu pretestību.
Neklātnieku «zinātnes taisīšanai» vajadzēja izpausties tādējādi, ka konkrētajā izcirtumā katram studentam bija jāizrok vairākas divu metru dziļas bedres, izvietojot tās pēc matemātiskās statistikas likumiem, un, bedres rokot, vajadzēja saskatīt un izmērīt katru atrasto saknīti. Tāds bija uzdevums. Tātad pie darba! Taču ikviens cilvēks kopš dzimšanas ir slinks, un laika gaitā čakli kļūst tikai tie, kuri šo iedzimto slinkumu grib un spēj pārvarēt. Abi mani kursabiedri ilggadējos autogēnos treniņos bija sasnieguši apskaužamu čakluma un apzinīguma pakāpi, bet es – ko tur liegties – pat grasīdamies drīzumā beigt savas studijas, biju palicis pamatīgs sliņķis.
Tā nu kādā rītā mani kolēģi, bruņojušies ar lāpstām, bīdmēriem un citādiem mēriem, naskiem soļiem devās uz norādīto izcirtumu, bet es paliku laiskoties savā gultiņā, sevī apcerēdams, ka dzīve ir skaisti iekārtota, jo karstums nemoka, mušas nekož un līdz eksāmenu sesijas beigām vēl tālu.
Vakarā vīri atgriezās sasvīduši, netīri un nikni – divatā vairāk par vienu bedri nebija pievārējuši. Kad es mēģināju teikt izjustus mierinājuma vārdus, saņēmu strupu atbildi: «Paskatīsimies, kā veiksies tev pašam!»
Tā tas ilga visu nedēļu: kolēģi pūlējās, es izmantoju sesijas dienas atpūtai.
Sestdienas vakarā, no meža pārnākuši, kursabiedri iemeta savu skapīšu atvilktnēs pabiezas piezīmju burtnīcas, kārtīgi nomazgājās, saposās un aizgāja uz restorānu. To viņi pēc nedēļu ilgas vergošanas esot godam nopelnījuši.
Es restorānu nopelnījis nebiju, taču mani sāka interesēt, kāda tad īsti tā zinātne izskatās. Izvilku vienu burtnīcu. Ahā! Dziļums pieci, desmit centimetri, priedes saknīte seši milimetri, otrā saknīte – četri milimetri, trešā… Paskatījos otra kolēģa papīros: egles sakne – tik un tik milimetru, bērza – tik un tik… Un tā tālāk. Kopumā – nekā interesanta. Bet tad pēkšņi pār mani nāca lielā atklāsme! Proti, ķīmijā es mācījos par sintēzi: savienojumu iegūšanu no atsevišķiem elementiem vai vielām. Kādēļ šo teoriju nevarētu izmantot nosacītā kursa projekta tapšanā un no abu kursabiedru atrastajām saknēm un saknītēm sintezēt skaistas un pārliecinošas savas saknītes?
Paņēmu biezu burtnīcu, savilku vajadzīgās ailes un uzrakstīju «Profilbedre Nr.1». Burtnīcu noliku sev priekšā, bet kursabiedru klades katru savā pusē. Ātri un bez sevišķas piepūles tapa mani pētījumi. Ja viens kolēģis bija atradis astoņu milimetru resnu saknīti, bet otrs – desmit, tad manējā bija deviņus milimetrus resna utt. Brīžiem es pat riskēju, un manas atrastās saknes izrādījās resnākas, protams, ticamības robežās.
Visas trīs bedres tādējādi apstrādājis, paņēmu flomāsteru (zīmēt es protu labi!) un apgleznoju pētīto vietu apkārtni: uzzīmēju kādu celmu, kādu sūnu, kādu puķīti. Visbeidzot noķēru pāris zirnekļu, kas mierīgi mita kopmītnes istabiņas kaktos, tos sašķaidīju un izsmērēju pa tabulu pārpilnajām burtnīcas lapām – lai katrs redz, kā es, materiālus vākdams, esmu cīnījies ar asinskārajiem insektiem. Tad likos gultiņā un aizmigu apmierināta, lielu darbu padarījuša cilvēka miegā.
Pirmdien rīta agrumā aizgāju pie pasniedzēja. Tādi nu ir tie rezultāti, es, burtnīcu sniegdams, kautrīgi bildu. Viņš rūpīgi nopētīja manas tabulas, un pamazām pasniedzēja sejā atplauka plats smaids. Es jau zināju, ka neklātniekiem var uzticēties, mūsu šefs, ceļgalus priecīgi berzēdams, atzina. Par rūpīgi veiktajiem pētījumiem kursa projektā saņēmu piecinieku. Vēl šo to pastāstījis par automašīnu kurbuļiem un gāzģeneratoriem, teicamu atzīmi ieguvu arī eksāmenā.
Bet pasniedzējs? Arī viņš nepalika tukšā. Pēc nepilna pusgada par izpētītajām saknītēm spīdoši aizstāvēja tehnisko zinātņu kandidāta disertāciju, pēc tam saņēma docenta zinātnisko grādu un, apmierināti dzīvodams, sagaidīja pensijas gadus. ◆
