Velta Zjatkova jau vairāk nekā 40 gadu ir jelgavniece un mūsu pilsētas godu itin bieži aizstāv dažāda mēroga un līmeņa orientēšanās sacensībās.
Velta Zjatkova jau vairāk nekā 40 gadu ir jelgavniece un mūsu pilsētas godu itin bieži aizstāv dažāda mēroga un līmeņa orientēšanās sacensībās. Tagad Veltai ir 64 gadi, taču tie nav kļuvuši par šķērsli viņas sportiskajām aktivitātēm – dāma vēl joprojām sevi dēvē par traku orientieristi un uzskata, ka tieši sporta dēļ joprojām jūtas vesela, sprigana un azartiska.
«Es visu mūžu esmu bijusi sportiski ļoti aktīva,» mūsu sarunu iesāk Velta. Ar viņas pirmo mīļāko sporta veidu slēpošanu Velta agrāk nodarbojās kopā ar vīru Dmitriju. Tagad vīram tuvāka kļuvusi makšķerēšana, taču Velta joprojām vai ik nedēļu piedalās orientēšanās sacensībās. Arī Zjatkovu dēls Andris ir ļoti sportisks. Būdams Usmas jahtkluba biedrs, viņš jau ieguvis Latvijas čempiona titulu burāšanā.
Kāzu dāvanā – divi slēpju pāri
Tukumā dzimusi un augusi, Jelgavā Velta nonāca uzreiz pēc Valsts elektromehāniskā tehnikuma absolvēšanas, kad tika norīkota darbā dzelzceļā – Jelgavas Signalizācijas sakaru distancē. Tur viņa strādā joprojām un ar darbu ir apmierināta. Velta lielu paldies saka kolēģēm, kas bieži piekrīt samainīties darba laikiem tā, lai viņa varētu startēt orientēšanās sacensībās.
Arī par iepazīšanos ar savu vīru Dmitriju pirms 40 gadiem Velta var pateikties tieši sportam, jo abi jaunieši saskatījušies, gatavojoties slēpošanas sacensībām LPSR dzelzceļa sporta klubā «Lokomotīve». «Vīrs agrāk bija liels slēpotājs un aktīvi spēlēja volejbolu, taču tagad parādījušās problēmas ar muguru un sportisko aktivitāšu vietā Dmitrijs izvēlas makšķerēšanu un darbu mazdārziņā,» stāsta Velta. Kāzu dienā «Lokomotīves» sporta kluba vadība jauniešiem dāvājusi divus slēpju pārus, kas vēlāk lieti noderējuši, kopīgi sportojot.
Velta lepojas ar savu dēlu Andri, kas dzīvo Ventspilī un strādā par loci ostā, bet brīvajā laikā nodarbojas ar burāšanu un vindsērfingu. Arī pati Velta padomju laikos nedaudz apguvusi jahtas vadīšanas iemaņas, piedalījusies burāšanas sacensībās un pēdējos gados mēdz paburāt Usmā kopā ar dēlu. Andris Zjatkovs savai sportiskajai māmiņai tagad daudz ko var iemācīt – 64 gados viņa nebaidās ne braukt ar vējdēli, ne kāpt uz ūdensslēpēm.
Sports neļauj novecot
Ar pirmo mīļāko sporta veidu slēpošanu Velta sākusi nodarboties agrā jaunībā, taču sirdslieta, ko sauc par orientēšanās sportu, pie viņas atnākusi pavisam nejauši. «Vīrs astoņdesmito gadu sākumā tika norīkots darbā uz Daugavpili, es braucu viņam līdzi. Latgales kalnainajā apkārtnē tad arī sāku nodarboties un «saslimu» ar orientēšanās sportu. Jelgavā pēc pāris gadiem atgriezos ar šo sporta veidu jau galīgi «samaitāta»,» atceras Velta.
Taču jau pirms orientēšanās sportistes gaitu sākuma viņa bijusi ekstrēma būtne – septiņdesmitajos gados nodarbojusies ar aktīvo tūrismu Jelgavas tūristu klubā un, lai vadītu kalnu tūristu grupas, pabeigusi atbilstošu instruktoru skolu Rīgā. «Izmēģinot dažādas kalnu tūrisma grūtību pakāpes, esmu bijusi desmit kalnu ceļojumos Kaukāzā, Pamirā un Tjanšanā. Tie bija trīs nedēļas ilgi pārgājieni kalnos, kuros viss izdzīvošanai vajadzīgais jānes līdzi uz muguras,» teic Velta. Viņa bija viena no pieciem cilvēkiem, kas 1980. gadā iekaroja Elbrusa grūtāk sasniedzamo Rietumu virsotni un kļuva par pirmās jelgavnieku grupas dalībnieci, kas bijusi šajā vietā. «Kad uzkāpu Elbrusā, negribējās kāpt lejā. No augšas viss izskatījās tik skaisti – visa pasaule pie kājām,» smaidot atceras aktīvā dāma. Bail no ekstrēmiem ceļojumiem Veltai nav bijis nekad – kalnos kāpts pat naktīs, kad viegli apmaldīties.
Velta piedalījusies arī vairākos slēpošanas pārgājienos Kolas pussalas Hibīnu kalnos un Karpatos, kur visu iedzīvi, ieskaitot teltis un krāsniņas, slēpotāja vilka sev līdzi ragaviņās.
Pēdējos gados sportiskā dzelzceļa darbiniece iecienījusi Latvijā nesen parādījušos sporta veidus – ekstrēmās orientēšanās sacensības kājām un ar velosipēdiem, kā arī rogainingu. Šādas sacensības parasti notiek ilgstoši – no divpadsmit stundām līdz diennaktij –, un tajās dalībniekiem jāveic gari maršruti (piemēram, 65 kilometri ar velosipēdu un 25 kilometri kājām), bet kontrolpunkti ar lukturīšiem jāmeklē arī nakts tumsā un ūdenskrātuvēs. «Pēc pirmajām ekstrēmajām orientēšanās sacensībām likās, ka vairs nekad nepiedalīšos šādās avantūrās, taču vienmēr atkal piesakos un gūstu gandarījumu par iespēju pierādīt savu varēšanu,» teic Velta. Arī gari maratoni ar velosipēdu un kājām Veltai ir pa spēkam. Reiz viņa noskrējusi pat 30 kilometru, bet ar divriteni veikta 110 kilometru gara distance. Viņa piedalījusies arī Vienības velobraucienos, balvā iegūstot velosipēdu kopā ar Māra Gaiļa un Gunta Ulmaņa rokasspiedienu.
Orientierists, bijušais Jelgavas orientēšanās kluba «Alnis» biedrs Kārlis Smilga par Veltu Zjatkovu saka: «Velta ir ļoti komunikabla, sportiski aktīva un laipna dāma. Jau no mazotnes viņu atceros kā aktīvu orientieristi, kas ar mums, jauniešiem, vienmēr aprunājās un juta līdzi startos. Velta ir liela «Aļņa» kluba patriote un pati sevi vienmēr dēvē par «īstu alnieti».
Tieši pateicoties sportam, viņa joprojām jūtas jauna un sprigana. «Sports man dod veselību, un gadu nastu nemaz nejūtu. Baseinā nopeldēt kilometru – tas ir nieks,» uzskata Velta. Kad viņa būs pensijā, ar sportu nodarbošoties vēl aktīvāk, jo būs vairāk brīva laika. Tagad Velta vēl strādā un visas brīvdienas pavada sacensībās. «Visu vasaru nebija laika dārzā jāņogas nolasīt, to darīju tikai septembrī,» smej Velta.
***
Piedzīvojumi, piedzīvojumi…
Orientēšanās sporta un kalnu tūrisma piesātinātajos gados Veltai Zjatkovai gadījies ne viens vien piedzīvojums. «Reiz Kolas pussalas Hibīnu kalnos slēpju pārgājienā savu dzimšanas dienas nakti pavadīju badā, apmaldījusies un sildoties pie degoša egles koka, jo laukā bija mīnus divdesmit grādu. Atpakaļceļu uz nometni atradām tikai pēc divām dienām. Kad sapratu, uz kuru pusi jādodas, otrai grupas biedrenei vajadzēja mani vairākas reizes saukt: «Neslēpo tik ātri!» Taču bads dzina uz priekšu,» atceras Velta.
Šā gada aprīlī viņa piedalījās «Ežu» velorallijā, kur starts bija četros no rīta un finišs deviņos vakarā. «Tumsa, slapjš mežs, sniegs. Pēc mirkļa kājas jau bija slapjas līdz potītēm, taču sacensības, gan skrienot, gan braucot ar velosipēdiem, turpinājās vēl 15 stundu… Startēju kopā ar jauniem puišiem no «Aļņa» kluba, kas mani uztver kā savējo pašpuiku. Divritenis bija jāstiepj cauri staigniem dubļiem, ledum un ūdenim, turklāt vēl jāmeklē kontrolpunkti,» izklausās traki, taču Velta to stāsta smaidot.
No kalnu tūrisma maršrutiem viņa pēdējos gados bijusi tikai Alpos un teic, ka tur neesot tik interesanti kā Kaukāzā, Pamirā, Tjanšanā un Kazbekā, jo Eiropas kalnos viss esot miniatūrāks. Taču PRSR laikā iekarotajos kalnos tagad ir nemierīgi, tur karo, tāpēc atliek vien Alpi. Tuvākajos gados Velta nolēmusi uzkāpt Monblānā.
