Ozolnieku novada Aizupēs desmit gadu cīņa par labāku apkures pakalpojumu sniegšanu «vainagojusies» ar augstākajiem siltuma tarifiem rajonā.
Līdz pat deviņdesmito gadu otrajai pusei trīs divstāvu māju iedzīvotāji Ozolnieku novada Aizupēs dzīvoja bez lielām raizēm – ainaviska vieta, katrā ēkā tikai kādi divpadsmit dzīvokļi, saticīgi kaimiņi un pārliecība, ka tāda kā leiputrija varētu turpināties mūžīgi. Bezrūpīgās dzīves iemesls bija savdabīgas paliekas no padomju laikiem, kad par visiem rūpējās valsts, nebija jādomā par apkures nodrošināšanu, elektrības un ūdens taupīšanu. Lielākoties citur toreizējie dzīvokļu īrnieki un nu jau īpašnieki strauji nonāca situācijā, ka par savu īpašumu jārūpējas pašiem, bet Aizupēs diezgan ilgi «saimniekoja» un dzīvoja nevis par saviem, bet gan kādreizējās Lauksaimniecības akadēmijas pētījumu saimniecības līdzekļiem. Taču tad beidzās gan akmeņogļu krājumi, gan iespējas tuvējos mežos gādāt malku. Bija jāmeklē risinājumi, kā visām trim mājām nodrošināt apkuri. Pēdējo desmit gadu laikā siltumapgāde ziemā izvērtusies ne tikai par aizupiešu un pakalpojumu sniedzēju domstarpību iemeslu, bet arī prasa prāvus naudas līdzekļus. Decembrī apkure kvadrātmetrā izmaksāja 2,16 latu, janvārī šī summa tuvosies trim latiem. Palielam divistabu dzīvoklim tie ir nepilni divsimt lati mēnesī. Salīdzinājumam – Ozolnieku centrā it kā turpat pāri Iecavas upei augstākā maksa par siltumu ir 93 santīmi par kvadrātmetru. Paši par seviTas ir sāpīgs jautājums, tā vērtējumu par saimniekošanas problēmām Aizupēs pauž tagadējais SIA «Ozolnieku KSDU» valdes priekšsēdētājs Zigurds Ērmiņš. Taču sākotnēji par sāpīgumu nekas nav liecinājis. Ozolniekos gluži tāpat kā citviet padomju saimniecībās iedzīvotājiem ne par ko nebija jārūpējas. Tur saimniekoja ādas fabrika, mežinieki, ceļu daļa, melioratori un citi savulaik godājami uzņēmumi. Katrs arī veidoja savu dzīvojamo fondu darbiniekiem, gādāja par komunālo pakalpojumu sniegšanu.Privatizācijas sākumā, kad valsts vai pašvaldības savā īpašumā pārņēma dzīvojamo fondu, aizupieši palika lepni savā neatkarībā. Kamēr Ozolniekos jau pilnā sparā ritēja gazifikācija, Aizupēs par to pat nedomāja – mantojumā no kādreizējās Lauksaimniecības akadēmijas mežu pētījumu stacijas bija vēl prāvi akmeņogļu krājumi, ar apkuri varēja iztikt un pat priecāties, ka rēķini salīdzinoši simboliski salīdzinājumā ar citām mājām pagasta centrā. Tā kā Iecavas upē nonāca būtisks piesārņojums, komunālo pakalpojumu sniedzējs «Ozolnieku KSDU» nodrošināja kanalizācijas sistēmas sakārtošanu, bet aizupiešu saimniekošanā palika gan apkure, gan ūdensapgāde no savulaik izveidotā dziļurbuma. Kredīts gāzes katla iegādeiTaču deviņdesmito gadu beigās un šā gadsimta sākumā resursi bija izsmelti, nācās domāt, kā sildīsies nākamajās ziemās. Rūpes uzņēmās kādreizējā akadēmijas darbinieka Gunāra Baloža dēls Edgars, kurš dzīvo vienā no trim mājām. Kā atceras vietējie iedzīvotāji, Balodim junioram nemaz tik viegli nav gājis – bieži vien bijušas ķibeles ar malkas sagādi, vairākkārt kā savdabīgu palīdzību to pat piešķīris «Ozolnieku KSDU», iedzīvotājiem sala. E.Balodis 2001. gadā savas zemnieku saimniecības «Indrāni 1» vārdā lūdza pašvaldību piešķirt 5000 latu kredītu, lai ierīkotu gāzes pievadu un atrisinātu apkures problēmas. Vēl ap 6000 latu summu kreditēja uzņēmums, kas gāzi pieslēdza. Pēc gada pie katras mājas tika uzstādīts pa apkures katlam. Kaut rakstiskas vienošanās ar dzīvokļu īpašniekiem par kredīta ņemšanu nebija, «Indrāni 1» dažos gados aizdevumu atmaksāja, sākumā mēnesī no katra dzīvokļa prasot desmit, bet vēlāk jau 50 latu papildu summu.Neefektīva siltuma atdeveApkure bija un ir aizvien, bet pašlaik aktuāla kļuvusi tās efektivitāte. Juku laikos vienā no 12 dzīvokļu mājām – Aizupēs 5 – četri dzīvokļi lēma no kopējās siltumapgādes atteikties, un tas ir viens no iemesliem, kādēļ tagad palikušajiem astoņiem mitekļiem katra ziema nāk ar galvassāpēm. Divstāvu māja būvēta L burta formā. Celtniecības laikā arī apkures sistēma plānota tā, lai siltums pa visiem mitekļiem cirkulētu vienmērīgi. Taču no «kopējā katla» atteikušies dzīvokļi nav vienā no ēkas galiem, bet gan dažādās vietās mājā. Kaut pagrabā izvietotās centrālapkures caurules savienotas «pa taisno», kopējā sistēma ir izjaukta un funkcionē ar problēmām. Lai vieniem nebūtu karsti un citi otrā L veida mājas spārnā savukārt nesaltu, «Ozolnieku KSDU» sagādāja iekārtu, kas it kā uzlabo siltuma cirkulāciju sistēmā. 27 grādu telpās neesotPirms nedēļas E.Balodis «Ziņām» apgalvoja, ka 2,16 latu par kvadrātmetra apsildi Aizupēs 5 ir likumsakarīga summa, jo šīs mājas iedzīvotāji «gribot staigāt apakšbiksēs un dzīvot siltumā». Tādam apgalvojumam nepiekrīt Anna Grauda, kam šajā namā uzticēti mājas vecākā vietnieces pienākumi. Būtībā par apkures lietām viņa ir vienīgā «cīnītāja», jo mājas vecākais dzīvo miteklī, kur kopējā apkure atslēgta. A.Grauda pirms nepilniem desmit gadiem uz Ozolniekiem pārcēlās no Liepājas. Pievilināja skaistā vieta, kur atrodas māja. Jau pirmajā ziemā viņai nācās sastapties ar siltuma problēmām, bet tās arvien nav palīdzējis atrisināt piejūrā gūtais sīkstums un enerģiskums. Gan A.Grauda, gan Z.Ērmiņš no «Ozolnieku KSDU» vērtē – ar papildu iekārtu, kas nodrošina ūdens cirkulāciju, līdzēts nebūs. Ja sūknis darbojas, vienā mājas galā ir diezgan silti, otrā – salst. Ja ieslēgts tikai apkures katls, pietiekams siltums tiek vien dzīvokļiem tieši otrā mājas pusē, bet vairāk par 22 grādiem istabās nav bijis.Kam izdevīgs milzīgais patēriņšNo visu trīs māju apkurei piegādātās gāzes apjoma pusi sadedzina, lai nodrošinātu apsildi Aizupēm 5. Ziemas mēnešos aiziet pat 2500 un vairāk kubikmetru. Tādēļ pērnā gada nogalē šā nama iemītnieki centušies ekonomēt, atslēdzot sūkni, kas pastiprina siltuma cirkulāciju. Taču gāzes patēriņš nav būtiski mazinājies. Zemnieku saimniecība «Indrāni 1» iekļauta tā saucamajā 3. grupā pēc gāzes patēriņa (no 500 līdz 25 000 kubikmetru gadā). Tas nodrošina zemāku tās cenu – 346 latus par tūkstoti kubikmetru (ar nu jau desmit procentu PVN). Graudas kundze pārliecināta – kamēr laukā auksts un kamēr šo gāzi lielos apjomos «nokurina», patēriņš ir atbilstošs šai grupai, bet iedzīvotāji maksā milzīgus rēķinus. «Indrāniem 1» pēc norēķināšanās ar «Latvijas gāzi», piemēram, decembrī no visas rēķinu kopsummas palika virs divsimt latiem par pakalpojuma sniegšanu. Turpretī, ja laiks silts, gāzes patēriņš ir mazs un, kā redzams dokumentos, saimniecībai sanāk pat zaudējumi. A.Grauda domā – jo vairāk sadedzina gāzi, jo lielāka peļņa tiek Baloža kungam. Tādēļ taupīt gāzi un siltumu ir izdevīgi iedzīvotājiem, bet ne «Indrāniem 1». Risinājums – vienotībaŠajā situācijā neko nevarot palīdzēt arī pašvaldība, jo tarifus nosaka sabiedrisko pakalpojumu regulators. Ja kāds atzīts par trūcīgu, vietējā vara lemj tikai par pabalsta piešķiršanu. Ozolnieku pašvaldības izpilddirektors Jānis Kažotnieks teic, ka šogad sociālais budžets palielināts par 20 procentiem. Taču risinājumu samazināt apkures izmaksas gan Z.Ērmiņš, gan J.Kažotnieks redz tikai vienu. Pirmkārt, esot jāsaprot, ka dzīvokļu īpašnieki ir tādi paši kā jebkuras savrupmājas saimnieki, kas rūpējas par savu īpašumu. Vienīgā atšķirība – daudzdzīvokļu nams ir kopīpašums. Pirmkārt, tik salīdzinoši nelielā mājā ar 12 dzīvokļiem būtu jāpanāk mitekļu īpašnieku vienotība būtisku jautājumu risināšanā. Kopsapulcē jālemj gan par nepieciešamību atteikties no apkures pakalpojumiem, ko nodrošina «Indrāni 1», gan par citiem saimnieciskiem jautājumiem. «Līdz ar sadrumstalotību un atteikšanos no kopējas apsildes apkures sistēma tur ir sagrauta,» vērtē Z.Ērmiņš, tādēļ esošo atjaunot diez vai būšot vērts. Jaunu ierīkot – milzīgi izdevumi. Pašlaik sezonas laikā dzīvoklim par apkuri jāšķiras vismaz no 100 latiem mēnesī. Vai par tādu summu izdevīgāka nav katram sava individuāla gāzes apkure vai apsilde ar elektrību, jālemj īpašniekiem, vispirms meklējot kompetentu ekspertu viedokli. Jāsaprot arī, ka caurā jumta labošanas, veco cauruļu nomaiņas, ēkas siltināšanas un citus darbus viņu vietā citi vairs nedarīs.
