Šķiet, lielai daļai tagadējo četrdesmitgadnieku ir zināma saprašana par austrumu kaimiņiem. Ir bijis treniņš, lai atšķirtu demokrātisko Krieviju no impēriskās, reakcionāro no lietišķās.
Šķiet, lielai daļai tagadējo četrdesmitgadnieku ir zināma saprašana par austrumu kaimiņiem. Ir bijis treniņš, lai atšķirtu demokrātisko Krieviju no impēriskās, reakcionāro no lietišķās. Šī pieredze vai pat gudrība vienu otru reizi, protams, noder. Citādi tas ir, raugoties uz Eiropas Savienību. Tā vēl aizvien lielā mērā izskatās kā kaut kas viengabalains, pievilcīgs, taču bieži vien sāpīgi nesaprotams, kā pēkšņā atteikšanās no mūsu zivsaimnieku saražotajiem mencu produktiem.
Atklāti sakot, grāmatām laika iznāk maz, taču Ziemassvētkos dāvanā saņēmu Nobela prēmijas laureāta Gintera Grasa romānu «Krabja gaitā». Tas man ļoti intriģējoši pavēra skatu uz mūsdienu Vācijas sabiedrību. Romānā ir manāmi gan kapitālistiskie vesīši, gan sociālistiskie osīši, jaunie neonacisti un arī kolorīta pēdējā Staļinam uzticīgā biedrene. Romānā viss savienots kopā lielā mērā dokumentālā dramatiskā stāstījumā par milzīgā kruīza kuģa «Vilhelm Gustloff» traģēdiju 1945. gada 30. janvāra vakarā, kad to kopā ar apmēram deviņtūkstoš pasažieriem (pārsvarā Austrumprūsijas bēgļiem – sievietēm un bērniem) Baltijas jūrā torpedēja padomju zemūdene. Protams, grāmata ir rakstīta vāciešiem, ar latvietim ne tik viegli saprotamiem zemtekstiem. Taču tu jūti, ka ir vērts censties iedziļināties.
Saka, ka vēsturi raksta uzvarētāji. Tiešām, kino vēsturē pati dārgākā filma «Titāniks», ko uzņēmuši amerikāņi, droši vien saviļņojusi varbūt pat miljardu skatītāju. Taču par kara zaudētāju «Vilhelm Gustloff» bojāeju līdz šim runāts it kā pusbalsī. Un, šķiet, tur arī rodas augsne jaunam nacismam, ar kādu tagad Vācijā ne tikai pildās internets, bet arī tiek izdarīti asiņaini noziegumi. Domāju, ka sevišķi jaunās paaudzes cilvēki grib zināt nevis uzvarētāju uzspodrināto, retušēto, bet gan, cik vien iespējams, objektīvi patieso vēsturi. «Krabja gaitā» Vācijā ir kļuvis par bestselleru, un jāsaka paldies mūsu uzņēmīgajiem izdevējiem, ka tas, pāris mēnešos iztulkots, ir atradis ceļu pie latviešiem.
Nav tālu nacionālo politiķu «karstā kartupeļa» datums 16. marts, ko pēc Otrā pasaules kara trimdinieki iedibināja kā Latviešu leģiona piemiņas dienu. Droši vien atkal tiks runāts par «laivas sašūpošanu», aģitēts pret lieku saspīlējumu attiecībās ar Krieviju, arī tuvākajiem politiskajiem partneriem. Tomēr atklātībā ir jāparādās ne uzvarētāju rakstītai, ne arī stulbi revanšistiskai, bet iespējami cilvēcīgai vēsturiskajai patiesībai. Sirds dziļumos tāda tiek gaidīta, un tikai uz iespējami objektīvas patiesības pamata var iznākt vērā ņemamas nākotnes vīzijas.
