Ne velti gadu simtus pārdzīvojusi senā gudrība – kas pats sevi sargā, to Dievs arī sargā. Aktīvisti, likumdevējs un sabiedrība kopumā visos laikos rosinājusi apkārtējos īpašu attieksmi pret gaišo nākotni – bērniem.
Ne velti gadu simtus pārdzīvojusi senā gudrība – kas pats sevi sargā, to Dievs arī sargā. Aktīvisti, likumdevējs un sabiedrība kopumā visos laikos rosinājusi apkārtējos īpašu attieksmi pret gaišo nākotni – bērniem. Glābt un sargāt. Sargāt un glābt. Jo mazuļi paši to nespēj. No nelaimēm, slimībām, vardarbības, noziedzības, no subjektiem, kurus daba apveltījusi ar gauži perversām tieksmēm…
Mūsu platuma grādos bērnus nenolaupa ļaunie pasaku burvji un līdzi pa gaisu neaizrauj viesuļvētras. Kritisku stāvokli bērnu aizsardzībā ar savu darbību un bezdarbību nereti rada kāds no vecākiem. Nepiedodami liekas, ja cilvēks pie pilna prāta un veselības savu atvasi kaut neapzināti, tomēr pakļauj dabas “loterijai” – atgadīsies nelaime vai ne. Spriežot pēc notikumiem Latvijas peldvietās, pie mums notiek tieši tā – pārgalvība un nolaidība pat bez tik katalizējošās alkohola devas no matu galiem līdz papēžiem pārņem pieaugušos, un bērni gluži kā jēri pavasaros pārpildītajās pludmalēs tiek palaisti savā vaļā.
Ierobežoto līdzekļu dēļ pašvaldības savās pludmalēs nespēj nepieciešamajā apmērā nokomplektēt glābšanas vienības, kuru jau tā noslogotā ikdiena, nogādājot krastā aiz bojām asas izjūtas meklējošos peldētājus, tiek papildināta ar noklīdušu bērnu sameklēšanas un vecākiem nogādāšanas funkcijām.
Nav neiespējami kustīgu “jaunuli” pazaudēt dažos tūkstošos skaitāmā pludmales drūzmā, tomēr daļa gādīgo vecāku pamanās izrādīt pseidoaklumu tādā mērā, ka bērnelis ar piepūšamo peldriņķi paspēj aizdreifēt jūrā līdz pat vietai, kur ūdens dziļums reizes desmit pārsniedz paša garumu. Kad draudi novērsti un mazais atkal nogādāts krastā, virsroku ņem vai nu prieks par laimīgu iznākumu, vai dusmas par knēveļa “iedrošināšanos” pazust savu radītāju skatam.
Cik reižu nav piesauktas attīstītās valstis, kuru piemēram dzintara letiņi tik ļoti sagribējuši sekot. Nolaidīgā vecāku daļa drīzāk varētu pateikties liktenim, ka tik tālu vēl neesam, citādi paši būtu nepatikšanās līdz ausīm. Ja par piemēru ņemam aizjūras kaimiņus zviedrus – tur līdztekus tam, ka bargi attiecas pret bērnu nepieskatīšanu, ar likumu aizliegta miesas soda piemērošana, līdz ar to, lai neiekultos konfliktā ar likumu, pat pēriens par pastrādātiem nedarbiem ar likumdevēja svētību izpaliek. Ne pārāk iecietīgi pret vecāku pienākumus nolaidīgi pildošajiem vēršas arī ASV. Kādai ģimenei, kam bija ierasts iknedēļas lielveikala apmeklējuma laikā bērnus atstāt mašīnā, kāda iepirkšanās diena kļuva par reizi, kad, ar pilniem iepirkumu maisiņiem atgriežoties pie sava braucamā, varēja tikai pamāt saviem brašuļiem atvadas – pamanot, ka bērni atstāti bez pieskatīšanas (lai arī ieslēdzot mašīnā), tika attiecīgi paziņots, un varas iestādes reaģēja nekavējoties.
Latvijā gan līdz tam vēl tālu. Saskaņā ar pēdējiem grozījumiem Bērnu tiesību aizsardzības likumā atbildību vecākiem var piemērot vienīgi, ja atvase līdz septiņu gadu vecumam atstāta bez vismaz trīspadsmitgadīgas personas uzraudzības. Taču, būsim godīgi, bez pieskatīšanas atstāts knauķis nav un tik drīz arī nebūs tiesībsargu darba prioritāte. Lai jaunās paaudzes ligām piesaistītu atbildīgo iestāžu uzmanību, ir jānotiek kaut kam ārkārtējam – nelabvēlīgā ģimenē dzīvojošs, ilgstoši nebarots, nemazgāts, četrās sienās ieslēgts un psiholoģiskam vai fiziskam teroram pakļauts bērns laiku pa laikam kļūst par iemeslu izlēmīgai rīcībai. Nereti gan izrādās, ka ir jau mazliet par vēlu. Bet zaļā gaisma bezatbildībai turpina degt joprojām.
