Tik bieži dzirdētas frāzes: «brauc kā nenormāls!», «skrien, neko neredzēdams!».
Tik bieži dzirdētas frāzes: “brauc kā nenormāls!”, “skrien, neko neredzēdams!”. Ar tām gājēji apvelta agresīvus autobraucējus, kas aizmirst par citiem satiksmes dalībniekiem. Daudzos gadījumos kājāmgājējiem jāpiekrīt, jo, paskatoties, kā pie auto stūres uzvedas atsevišķi indivīdi, kuru prāts līdz pieauguša cilvēka līmenim vēl nav attīstījies, paliek bail pat atrasties uz ielas. Un tomēr…
Var jau visā vainot šoferus, taču tas gan vairāk līdzinās skabargas meklēšanai otra acī. Daļa vainas autovadītājiem patiešām jāuzņemas, taču viņus nevar vainot visos nāves grēkos un piedevām vēl sabraukto gājēju skaita palielinājumā. Pabraucot pie stūres tepat pa Jelgavu, nemaz nerunājot par galvaspilsētu, daudzos gadījumos nākas secināt, ka satiksmes organizētāji aizmirsuši, ar kuru ķermeņa daļu cilvēkam jādomā. Saprotams – līdzekļu trūkst, tāpēc satiksmi sakārtot nevar, bet ir vairākas lietas, kuras varētu paveikt, ja vien tas kādam ienāktu prātā. Katru reizi, noskatoties, kā māmiņas ar ratiņiem pusskriešus cenšas šķērsot Mātera un Lielās ielas krustojumu, kamēr gājēju luksoforā deg zaļais signāls, kļūst šo sieviešu žēl. Tikpat grūti tikt pāri ir gados veciem cilvēkiem. Ko tur runāt – pie zaļā signāla šo krustojumu šķērsot īpaši viegli nav pat cilvēkam, kam nekas nekait.
Un kā ar gājējiem, kas bieži vien sevi cenšas parādīt lielā cietēja lomā? (Ne velti Ceļu satiksmes drošības direkcija sākusi akciju “Gājējs – bojāgājējs”, lai pievērstu uzmanību šai problēmai.) Nav tālu jāmeklē – Lielās un Pasta ielas krustojumā kāda vecmāmiņa, pie rokas burtiski vilkdama apmēram piecgadīgu mazdēlu, metas pāri ielai, un tikai, kad automašīna, kas veic labo pagriezienu, viņai uztaurē, sievietei ienāk prātā pacelt acis uz luksoforu – kā tad, tajā gājējiem deg sarkanais signāls, taču omīte, pie sevis nomurminājusi, nevis kāpj atpakaļ uz ietves, bet cenšas tikt pāri ielai. Un ko pēc dažiem gadiem darīs jau skolas vecumu sasniegušais puisēns? Loģiski, ka, pateicoties šādai vecmāmiņas rīcībai (ja vien tas nav unikāls gadījums), centīsies pārskriet pie sarkanās. Kā tas var beigties, nevienam nav jāstāsta.
Jelgavā vairākās vietās gar brauktuvju malām parādījušās barjeras, kas kaut daļēji ierobežo gājēja pēkšņu izskriešanu uz ielas tieši priekšā automašīnai. Apsveicami, taču atkal kāds bet… Dažu barjeru apakšējais stienis ir tik augstu, ka zem tā bez mazākās piepūles var palīst pieaudzis cilvēks, par bērnu nemaz nerunājot. Var jau teikt, tāpēc barjeras domātas, lai neviens nemēģinātu tām tikt garām, bet kāpēc gan nevarētu pārgalvniekam sarežģīt dzīvi vēl vairāk un piespiest viņu vai nu rāpot, vai kļūt par augstlēcēju un likt aizdomāties, vai vieglāk nav aiziet līdz tuvējai gājēju pārejai.
Patīkami, ka vismaz galvaspilsētas ceļu policisti beidzot nolēmuši ķerties klāt arī gājējiem un no viņiem iekasēt soda naudu par pārkāpumu. Iesist pa kabatu derētu arī jelgavniekiem, kas visai reti pārliecinās, kāds signāls deg gājēju luksofora (vai ik brīdi steidzīgus sarkanās gaismas “mīļotājus” var manīt, piemēram, iepretī autoostai Pasta ielā pie speciālā (!) gājēju luksofora).
Palikusi viena cerība, ka ar laiku ikviens satiksmes dalībnieks – vai tas ir gājējs, velosipēdists vai četrriteņu transporta vadītājs – sapratīs, ka ceļu satiksmes noteikumu ievērošana ir ne tikai finansiāli izdevīga, bet arī pasargās veselību un pat dzīvību. Likumi nav rakstīti tādēļ, lai tos neievērotu!
