Jau krietni sen tika izteikti iebildumi pret vēl padomju laikā ieviesto policejisko dzīvesvietas pieraksta sistēmu, kas faktiski ierobežoja personu brīvību un noteica virkni ierobežojumu.
Jau krietni sen tika izteikti iebildumi pret vēl padomju laikā ieviesto policejisko dzīvesvietas pieraksta sistēmu, kas faktiski ierobežoja personu brīvību un noteica virkni ierobežojumu. Lai atrisinātu šo problēmu, tika pieņemts lēmums atteikties no pierakstu sistēmas un pāriet uz dzīvesvietas deklarēšanas principu. Tas darīts, lai apzinātu iedzīvotāju izvietojumu valstī un vienkāršotu dzīvesvietas reģistrācijas procedūru.
Dzīvesvietas deklarēšanas likumam tā sākotnējā interpretācijā bija jāstājas spēkā jau ar šā gada 1. janvāri, taču atsevišķu amatpersonu neizdarības vai pārsteidzīga lēmuma pieņemšanas dēļ tas notiks tikai ar 1. jūliju.
Kopumā, protams, jāatzīst, ka šāds likums bija vajadzīgs un jau krietni sen, jo pierakstu sistēma sevi vairs neattaisnoja. Kaut vai tādēļ, ka gandrīz vai ceturtā daļa valsts iedzīvotāju nebija sastopami savās uzrādītajās dzīvesvietās un tika deformēta nodokļu iekasēšanas struktūra pašvaldībās. Turklāt daudziem īrniekiem, nesaņemot no dzīvokļu īpašniekiem atļauju pierakstīties, vispār nebija iespēju reģistrēt savu dzīvesvietu, kas viņiem liedza bez papildu samaksas saņemt medicīnisko aprūpi vai reģistrēt laulību. Tās ir tikai dažas negācijas, ar kurām iznāca sastapties, vēl spēkā esot ierastajai pierakstu sistēmai.
Tomēr arī jaunajā dzīvesvietas deklarēšanas sistēmā ir daudz neskaidrību, jo neviens nav pacenties novērtēt tās ietekmi uz nodokļu sadali starp pašvaldībām un citiem faktoriem, kas pašlaik ir tikai nojaušami.
Pašvaldību vadītāji gan vēl nav pauduši sašutumu par to, ka pēc iedzīvotāju dzīvesvietas deklarēšanas sistēmas ieviešanas varētu krasi samazināties atsevišķu pašvaldību ieņēmumi. Tomēr, izvērtējot situāciju, jāatzīst, ka jau tuvākā gada laikā varētu ievērojami samazināties atsevišķu mazo pašvaldību iedzīvotāju ieņēmuma nodokļa ieņēmumi, kas lielākajā daļā pašvaldību veido vairāk nekā pusi no visiem ieņēmumiem. Šā iemesla dēļ turpmāk virknei pašvaldību varētu rasties papildu problēmas. Proti, ļoti daudzi lauku reģionu (un ne tikai) iedzīvotāji devušies darba meklējumos uz Rīgu vai kādu citu no republikas lielākajām pilsētām. Vismaz daļa tur arī apmetušies uz dzīvi, saglabājot savu pierakstu vecajā dzīvesvietā. Taču, mainoties sistēmai, daudzi varētu deklarēt savu patieso dzīvesvietu. Tādēļ nebūtu jābrīnās, ja pēc kāda laika atklāsies, ka Rīgā dzīvo nevis 800 tūkstoši, bet, piemēram, miljons iedzīvotāju. Ja tā arī notiks, daudzām lauku teritoriju pašvaldībām krasi samazināsies nodokļu ieņēmumi, kurus atkal visdrīzāk vajadzēs segt no pašvaldību izlīdzināšanas fonda.
Līdztekus tam jāņem vērā, ka daļa namīpašnieku saviem īrniekiem neļaus deklarēt īsto dzīvesvietu, lai neatklātos papildus ar nodokļiem apliekami ienākumi. Tas būs iespējams tādēļ, ka dzīvesvietu drīkstēs deklarēt tikai uz tiesiska pamata, kuru varēs apstrīdēt namsaimnieks, īpaši tajos gadījumos, ja īrnieks būs vienojies ar saimnieku bez oficiāli noformēta īres līguma. Turklāt par nepatiesi deklarētu dzīvesvietu draud naudas sods līdz 250 latiem. Šā iemesla dēļ tie, kuri īrē dzīvojamo platību bez īres līguma, tiek nostādīti bezizejas situācijā, jo arī tajā gadījumā, ja viņi, respektējot namsaimnieka vēlmes, atteiksies deklarēt savu dzīvesvietu, draud administratīvais sods līdz 250 latiem.
Nedrīkstētu aizmirst arī to, ka daudzi jaunieši līdz šim izmantojuši pieraksta sistēmu, lai izvairītos no obligātā militārā dienesta, izrakstoties no iepriekšējās dzīvesvietas. Līdz ar to viņi tiesiskās attiecībās ar valsti vairs nav sasniedzami un pavēste par ierašanos iesaukšanas punktos nesasniedz adresātu. Nav pārliecības, ka, ieviešot jauno sistēmu, šie jaunieši deklarēs savu dzīvesvietu, jo daļa jauniesaucamo, lai izvairītos no militārā dienesta, ir gatavi ne tikai maksāt administratīvo sodu, bet arī nest krietni vien lielākus upurus.
Šīs gan ir tikai dažas problēmas, ar kurām iznāks sastapties pēc dzīvesvietas deklarēšanas sistēmas ieviešanas, taču jau tagad ir skaidrs, ka diezin vai tā atspoguļos reālo valsts apdzīvotības struktūru, jo tos, kuri jau ir oficiāli pierakstījušies kādā pašvaldībā, pārreģistrēs automātiski. Šāda pieeja saprotamu iemeslu dēļ nemotivē atvēlēt laiku, lai deklarētu savu patieso dzīvesvietu. Tādēļ varam būt droši, ka dzīvesvietas deklarēšanas ideja lielākoties attieksies tikai uz tiem, kuri mainīs dzīvesvietu pēc 2003. gada 1. jūlija, uz tiem, kuri tagad nav nekur pierakstīti, un uz likumpaklausīgākajiem sabiedrības pārstāvjiem, kuriem visās lietās patīk kārtība. Taču visdrīzāk pietiks arī ar šīm iedzīvotāju grupām, lai jau tuvākajā laikā atklātos, ka Latvijā ir iestājies gājputnu laiks un liela daļa iedzīvotāju sen vairs nerespektē pierakstu sistēmu.
