Tā teica Old Vāverlī, liekot sievasmāti ledusskapī. Pie līdzīgiem secinājumiem nonākusi arī Eiropas Komisija, atceļot Lielbritānijā ražotās liellopu gaļas produkcijas importa aizliegumu Eiropas Savienības valstīs.
Tā teica Old Vāverlī, liekot sievasmāti ledusskapī. Pie līdzīgiem secinājumiem nonākusi arī Eiropas Komisija, atceļot Lielbritānijā ražotās liellopu gaļas produkcijas importa aizliegumu Eiropas Savienības valstīs. Pamatojoties uz zinātnieku slēdzienu, kas secinājuši, ka britu lopiņu gaļa ir ne mazāk bīstama kā, piemēram, no Vācijas, Francijas vai kādas citas ES valsts nākusī. Taisnības labad gan jāatzīmē, ka šāgada vasaras sākumā pat Latvijas iedzīvotāji vairījās pirkt Beļģijas vistu gaļu, bet vasaras beigās Vāciju un Franciju satricināja ziņas, ka cūkas un vistas šajās valstīs barotas ar fekālijas saturošiem atkritumiem. Tā ka, pēc zinātnieku domām, lopu vājprāts, ar ko var inficēties arī cilvēks, ēdot slima dzīvnieka gaļu, nav vienīgais «netīras» gaļas rašanās cēlonis. Tomēr Vācija un Francija ilgi stīvējās pret embargo atcelšanu. Briti savukārt priecājās par uzvaru, kas panākta pēc triju gadu ilgā gaļas izvešanas aizlieguma. Lielbritānijas lauksaimniecības ministrs Niks Brauns, neņemot vērā nelielu lokāla mēroga homoseksuālu skandālu, tiek uzlūkots kā uzvarētājs, jo tieši viņam izdevās panākt, lai britu «beef» atkal ieietu pasaules tirgū. Brauns aicināja boikotēt Francijas sarkanvīnu, un daudzi britu lielveikali atteicās pārdot franču produktus.
Kamēr Brauns spēlē ekonomiski politiskas spēles, Lielbritānijā no liellopu vājprāta bojā gājuši jau 48 cilvēki un inficēto skaits pagaidām nav zināms. Pēc zinātnieku domām, infekcija cilvēkā var dzīvot pat desmit gadu, kamēr tā dos par sevi ziņu. Bet, sākoties aktivizēšanās procesam, 14 mēnešu laikā cilvēka smadzenes pārvēršas par sūkli un slimnieks mirst, jo izārstēt šo kaiti vēl neviens nespēj. Izskanējis speciālistu pieņēmums, ka infekcija skar ne tikai smadzenes, bet arī citus iekšējos orgānus.
Triju gadu laikā Lielbritānijā tika izkauti četri miljoni liellopu. Katru nedēļu pašnāvībā dzīvi beidz viens lauksaimnieks, neredzot izeju no krīzes. Tomēr briesmu stāsti par cilvēkiem, kas inficēti zaudē atmiņu, kļūstot par eksistējošiem «dārzeņiem», nav galvenais iemesls, kāpēc dažas valstis Eiropas Savienības ietvaros atsakās pildīt aizlieguma atcelšanu, bet citas ne. Pamatā ir liellopu gaļas pārprodukcija, kas it kā paliek otrajā plānā, cīnoties par patērētāja tiesībām. Lielbritānija, panākot embargo atcelšanu, cer atveseļot savu stipri vien pēdējos gados panīkušo lauksaimniecību, kas nenovēršami notiks uz citu liellopu gaļas ražotāju rēķina, kuri «izpleta spārnus» britiem smagajos laikos. Protams, britiem bija skumīgi dzirdēt, ka franči, kas līdz 1996. gadam bija vieni no lielākajiem Lielbritānijas liellopu gaļas importētājiem Eiropā, tagad ir sadumpojušies pret aizlieguma atcelšanu. Tomēr arī viņiem ir skaidrs, ka «vienotās mājas» jeb Eiropas Savienība uzliek savus pienākumus un likums visiem ir viens. Sakožot zobus, franči mazliet skaudīgi var nolūkoties uz amerikāņiem, kas nebūt nedomā atcelt tik izdevīgo (un neaizmirsīsim – veselībai kaitīgo) britu liellopu gaļas importēšanas aizliegumu. Kopumā pasaulē šo aizliegumu nav atcēlušas 47 valstis, jo Lielbritānijā tikai šogad atklāti 3000 inficētu liellopu, citiem vārdiem sakot, mazumā šī sērga neiet. Saslimuši dzīvnieki atklāti gan Francijā, gan Šveicē, gan arī Vācijā. Ekonomisti var sākt aplēst, ko liellopu izkaušana nodarīs viņu valstu ekonomikai, bet zinātnieki tajā pašā laikā veido pesimistiskas tabulas, cik cilvēku nākamajos gados mirs no pagaidām neārstējamās slimības. Eiropas Savienības patērētāji vēl ilgi nezinās, no kuras valsts atceļos viņu pusdienu kotlete. Eiropas Komisija, kas jau 2000. gada 1. janvārī gatavojās ieviest gaļas marķēšanu, nolēmusi atlikt šā likuma pieņemšanu uz trim gadiem.
