Viens no deviņiem Latvijas gaļas pārstrādes kombinātiem atrodas Jelgavā. Vieniem par prieku, citiem varbūt arī par sodību.
Viens no deviņiem Latvijas gaļas pārstrādes kombinātiem atrodas Jelgavā. Vieniem par prieku, citiem varbūt arī par sodību. Prieku tas sagādā pilsētniekiem, kuri «šturmē» nelielo kioskiņu, kad tur saved par lētāku naudu nopērkamos subproduktus un vēl siltus žāvējumus. Par prieku tāds kombināts ir arī tiem, kas tajā atraduši darbu. Bet kā ir tiem, kas šurp ved savu kviecošo «produkciju»?
Mums ir savs stereotips: pārstrādātājs, tātad zemnieka ienaidnieks. Taču Jelgavas gaļas kombināts un tā direktors Antons Kolnejs šajā klasifikācijā īsti neiederas. Viens iemesls tam varētu būt tas, ka uzņēmums ir akciju sabiedrība. Bet otrs ir paša direktora neviltotā ieinteresētība lopiņu nobarotāju darba uzlabošanā.
Tie bija padomju laiki, kad ar Latvijā ražotu gaļu cienājās Pēterburgas darbaļaudis, šejieniešiem likdami domāt, ka cūkām aug tikai kājas un astes, bet govīm – plaušas, tesmeņi un par «vengerkām» (īsi zābaciņi) dēvētās pēdas ar nagiem. Tad lopus pieņēma «uz svara» un nenāca prātā pulgot kolhoznieku, kurš izaudzējis cūku pat ar pārdesmit centimetru biezu speķa kārtu. Gaļa ar visiem treknumiem aizgāja viņpus Zilupes, te pat smaržu neatstājot.
Kā vārgu cenšanos atjaunot Ulmaņlaiku Latvijas bekonu var uztvert 50. un 70. gados Latvijas balto cūku uzlabošanai ievestās Landrases vaislinieces. To pēctečiem gan «hruščoviskajās» atvieglota tipa mītnēs nebija lemts ilgs mūžs. Speķa ražošana turpinājās, pat Lielplatones lopkopības izmēģinājumu stacijas piecstāvīgajā cūku kūtī, kur augšējā stāvā tika iemitināts no mātes atšķirts ruksītis, bet pa pirmā stāva vārtiem ārā vēlās vismaz centneru smags baroklis.
Taču laiki mainās, un reizē ar tiem – pieprasījums. Arī pēc gaļas. Neviens vairs negrasās karbonādes šķēli pirkt kopā ar tai klāt pieaugušo speķa gabalu. Ne Latvijā, ne Eiropā. Un šī speķa kārta ir viens no iemesliem, kāpēc mūsu gaļas pārstrādātājiem nav tikusi licence produkcijas realizācijai Rietumu tirgos. Jo citādu gaļu mūsējie ražot nespēj. Bet vai patiešām nespēj?
– Muļķības! – saka Antons Kolnejs. – Ja izvēlas pareizo šķirni un barošanu, tad arī mūsu zemnieks var izaudzēt cūkas ar pavisam plānu speķa kārtu.
Taču mūsu zemniekam nav kam paprasīt padomu. Kādu tad īsti šķirni vai šķirņu krustojumu izvēlēties? Uz ko Latvijas cūkkopjiem «spiest»? Būtu taču vajadzīga lopkopības un tās nozaru attīstības koncepcija, stratēģija. Bet tādu nav, un cūku audzētāji un pārstrādātāji ir spiesti izgudrot savu «velosipēdu». Zemnieks vēl var eksperimentēt savā kūtī, bet pārstrādātājam par pētījumu «poligonu» pārvērst cehus nav iespējams.
– Rietumos sen jau pētniekiem pati svarīgākā ir gaļas kvalitātes uzlabošana, bet mēs vēl tikai runājam par cūkas kautķermeni, – saka Antons Kolnejs. – Mēs pat nevaram noteikt liesās gaļas iznākumu no viena barokļa. Lai dabūtu vajadzīgo formulu, nepieciešams anatomiski izanalizēt 120 mūsu šķirņu cūku: noteikt, cik kautķermenī ir kaulu, skrimšļu, speķa, cīpslu utt., faktiski pārvērst visu cūku vienā kotlešu masā. Bet tam vajadzīga nauda. Pārstrādātājs par pētījumus samaksāt nevar un 120 cūku ziedot arī ne. Konsultāciju centrā ir aparatūra liesās gaļas iznākuma noteikšanai, bet, kamēr nav šīs formulas, tā stāv neizmantota. Un sākas viss no gala: zemnieks nobaro cūku, aizved uz kombinātu, bet treknajai produkcijai noieta nav.
Ir jau vēl viens paradokss. Kombināts nedrīkst noteikt augstāku samaksu liesas cūkas piegādātājam un zemāku – speķa. Neatļauj valsts standarts kopš… 1996. gada. Nu, taču ļoti aizņemti ļaudis strādā Zemkopības ministrijā!
Apskatījuši tabulu, sapratīsiet cēloni cūku kariem un to, ka tikai galīgs altruists pārstrādē priekšroku dos Latvijā audzētai cūkai.
Ieguvums no Igaunijā un Latvijā izaudzēta
100 kilogramu smaga barokļa
Igaunijas bekons Latvijas baltā
karbonāde 12 kg 9 kg
liesā gaļa 18 kg 7 kg
biezais speķis 0 22 kg
ieņēmumi 137,09 Ls 117,39 Ls
