Ārpus tuvāka draugu loka grupas «Kuba» bundzinieks Mareks Ameriks mēdz atstāt tāda cilvēka iespaidu, kura izturēšanos dēvē par rezervētu.
Ārpus tuvāka draugu loka grupas «Kuba» bundzinieks Mareks Ameriks mēdz atstāt tāda cilvēka iespaidu, kura izturēšanos dēvē par rezervētu. Tāda ir arī viņa attieksme pret «Kubas» šomēnes saņemto mūzikas ierakstu Gada balvu veselās divās nominācijās – par labāko debiju un labāko instrumentālās mūzikas albumu («15 episodes of kuba»).
«Droši vien jautāsi arī par balvu – vai tagad nejūtamies «kruti»,» paredzēdams, ka saruna agri vai vēlu neglābjami ievirzīsies arī par šo tēmu, viņš jautā pats. Un tūlīt arī atbild: «Kā uzmundrinošs uzsitiens pa plecu, protams, patīkami, bet daudz svarīgāk man šķiet, ja, piemēram, krievu žurnāls «Ptyoutch» ievieto recenziju blakus citiem līdzīgas ievirzes mūzikas vērtējumiem un mūsējo atzīst par labu esam. Vai, ja britu žurnāls «Wire», rakstot, par Latvijas mūziku, piemin grupu «Kuba» un ieliek mūsu bildi… Visvairāk iepriecina jebkurš lietpratīgs un patiess vērtējums. Pats galvenais, lai mūzika atrastu pareizās ausis.»
Septiņu gadu vecumā mūzikas skolā izvēlējies sitaminstrumentu klasi, jo, paša vārdiem, televīzijā ļoti paticis vērot, kā bungas spēlē citi. Tiesa gan, toreiz apgūtais ksilofons sen aizmirsies. Varbūt kādreiz atkal to iemācīšos, saka Mareks, varbūt kļūšu par bundzinieku, kas interesējas arī, teiksim, par elektroniskiem un sazin kādiem vēl izteiksmes līdzekļiem; kas zina, sākšu vēl mūziku sacerēt vienpersoniski. «Tad arī varēsim runāt, ko es kā komponists gribu ar savu mūziku pateikt, un tādā garā. Pašlaik kā bundzinieks gluži vienkārši varu palīdzēt realizēt citu ambīcijas.» Individuālistiskas izteikties vēlmes īstenojuma tuvums pašlaik tieši atkarīgs no tā, kāds liktenis piemeklēs viņa un «Kubas» saksofonista Mika Soloveja jauno «duo ilūziju». Kopā ar pieaicinātiem arābu tautas instrumentu sitējiem abi jau snieguši vienu Džona Koltreina skaņdarbu tēmām veltītu improvizācijas koncertu.
Līdz maijam, kamēr viena dalībnieka prombūtnes dēļ mēģinājumi «Kubā» uz laiku apsīkuši, galveno «citu ambīciju īstenošanas palīga» gandarījumu sniedzot regulārais darbs pie Jāņa Žildes soloalbuma. ««Kubā» līdzīgi sadarbojas pieci seši cilvēki, kuriem viss kopīgi darītais šķiet interesants – domubiedri ir atrasti, atliek vienīgi turpināt.» Turpinājums, Marekaprāt, atkarīgs no tehnikas pilnveidošanas iespējām (regulāras un sistemātiskas studijas pie Tāļa Gžibovska) un, protams, katra sitēja pārliecības par «savas lietas taisnumu» (instrumenta izvēli), ko koncentrētā veidā – jūsmīgos izsaucienos «Ritms ir visa pamatā!» – nereti no skatuves var dzirdēt arī slavenu buņģieru viesošanās reizēs un kas nedaudz izvērstākā izklāstā skanētu apmēram tā: piemērota ritma izvēle jebkuru bungu sekciju neignorējošu kompozīciju spēj izmainīt… nu ja ne vienmēr gluži līdz nepazīšanai, vismaz piešķirt tai ne ar ko neaizstājamu dzīvīgumu. Teiktā ilustrācija atrodama arī «15 episodes of kuba» tapšanas gaitā, kad kādu līdz tam neglābjami «norakstītu» gabalu par iekļaušanas vērtu visi atzina tieši Mareka izdomāta jauna pilnīgi atšķirīga ritmiskā pavadījuma dēļ.
Iesaistīšanos «Kubā» pēc diezgan ilga muzikālās identitātes meklējumu laika – «smagā» posma «post grunge» grupā «With Cut», dīkstāves un vienkāršu šlāgeru spēlēšanas ballītēs (arī šim posmam bijusi derīgas pieredzes daļa – acumirklīgas mobilizēšanās spējas, saspēles treniņš) – viņš tagad vērtē kā atbildi uz agrākajā muzikālajā vidē izjustā informācijas trūkuma dēļ neformulētiem jautājumiem. «Kad 2001. gadā sens un labs paziņa Arnis Račinskis sapazīstināja ar Jāni Žildi un Tomu Ostrovski, iesaistīja taustiņinstrumentālistu Gonzo, kas grupā valdošās džeza un postroka ietekmes savukārt vēro no elektroniskās mūzikas pozīcijām, un sākās «Kuba», nezinu kā Arnis, bet es jau nu noteikti nesapratu, ko pats spēlēju. Tagad gaume ir nostabilizējusies. Tā, protams, var papildināties – kāpēc gan pēc gadiem desmit man nevarētu patikt arī, piemēram, opera un pārējā klasiskā mūzika, kuru tagad nesaprotu? Galvenais pie tā nonākt pašam – klausīties iekšējas nepieciešamības dēļ (nevis tāpēc, ka tas paredzēts, piemēram, skolas programmā), un tas nav ne ātri, ne vienkārši. Tādēļ, ja kāds tīnis man teiks, ka viņš klausās, piemēram, džezu, es neticēšu. Jā, ko tur slēpt, tieši džezu («post – bop», «neo – bop», «freejazz») tagad visvairāk klausos un meklēju arī citur – kā manis iecienītajā «post – rock» daļā,» atzīst «Kubas» bunguvīrs, nenoliedzot, ka ir viens no galvenajiem grupas spēlētā «post – rock» un džeza mistrojuma «deķīša» vilcējiem uz pēdējā pusi.
