Emīlijas Miķelēnas dzīvesstāsts (sākums 10. janvāra numurā ar turpinājumiem 17., 24. un 31. janvārī).
Pēc kāzu ceļojuma ar sirdi un jaunības spēku iesaistījāmies skolas sagatavošanā jaunajam mācību gadam. Man darbs bija ļoti mīļš, jo varēja redzēt rezultātus. Visus gadus mūsu skola šajā ziņā bija pirmajās vietās. Arī mani nopelni tika ievēroti. Saņēmu pateicības diplomus un veltes.
Pienāca 1951. gads, kas mūsu ģimenei iesākās normāli. Tomēr atgadījās dažas nepatīkamas lietas. Proti, skolas ēka, kurā dzīvojām, bija okupācijas varas nacionalizēts privātīpašums. Agrākā īpašniece to atgūt nevarēja. Runāja, ka kāds no bijušajiem īpašniekiem nosūtījis komunistiskās partijas Jelgavas komitejai ziņojumu, ka skolas ēkā dzīvojot pretvalstiska ģimene. Ziņoja par Jāni, kas esot bijis vācu armijā, un par maniem vecākiem, kas bijuši tirgotāji. Savukārt partijas komiteja nosūtīja skolas direktoram Jānim Preisam pieprasījumu, lai viņš paskaidrojot, kas mēs esam. Direktors paskaidroja, ka mūsu ģimene skolā strādā no pirmās dienas: es esmu direktora vietniece saimniecības darbā, mans vīrs – matemātikas skolotājs, bet māte – apkopēja. Tika minēts, ka arī mans tēvs visādi palīdz skolai un ka 17 kvadrātmetru lielā istabiņa mums piešķirta ar Tautas izglītības nodaļas ziņu. Ieradās pārbaudītāji. Konstatēja, ka viss atbilst direktora rakstītajam un nekāda nelikumīga skolas izmantošana nenotiek. Pēc tam kādu laiku bija miers. Tomēr vīrs nosprieda, ka mums vajadzētu pameklēt citu dzīvesvietu. Liktenis mums bija labvēlīgs, jo viss skolas kolektīvs dzīvoja līdzi. Zīmēšanas skolotājs Alfrēds Oga piedāvāja pārcelties uz savu māju, kas atradās ielas pretējā pusē. Viņš jau skolas bibliotēkas vajadzībām bija izdevis vienu divdesmit kvadrātmetru istabu un tur atļāva mums apmesties. Tā sanāk, ka mēs naktī gulējām bibliotēkā.
Dzīve ritēja, un jutāmies laimīgi. Reizēm gan laimi aptumšoja runas, ka čeka izsaucot uz pratināšanu tos, kas vācu laikā bijuši apsardzes dienestā, kurā tika iesaukts arī Jānis. Reizēm tādēļ uzmācās nelabas domas. Jānis mani mierināja, ka viss ir kārtībā, jo viņš cilvēkus nav šāvis. Reiz kādu dienu Jānis tomēr tika izsaukts uz čeku. Pārnācis mājās, sacīja, ka esot prasīts par kādu cilvēku, ko viņš varbūt pazīstot. Jānis šo cilvēku neesot pazinis. Šķita, ka ar to viss beigsies.
Dzīvojot lielākās telpās Alfrēda Ogas mājā, bija vairāk vietas mūsu intīmajai dzīvei. 1951. gada decembrī rītos sāku justies slikti – uznāca nelaba dūša. Pastāstīju Jānim. Viņš mani aizveda pie dakteres. Viņa konstatēja, ka esmu mātes cerībās. Šī ziņa ļoti priecēja. Jānis no priekiem mani kā mazu bērniņu nēsāja pa istabu. Uzvedāmies kā negudri – ilgi bijām gaidījuši bērna pieteikšanos.
Ar lielu salu pienāca 1952. gads. Jauno gadu sagaidījām pie brāļa sirsnīgā radu lokā. Vispriecīgākie bijām mēs ar vīru. Tad nu saviem tuvākajiem paziņojām, ka jaunajā gadā ģimenē būsim trīs. Pārējie par to ļoti priecājās. Māsai jau bija gandrīz divus gadus veca meitiņa Baiba.
Vīra arests
Taču 1952. gada janvārī sākās mūsu ģimenes ciešanu laiks. Kādu rītu, kad virtuvē mazgāju traukus (kaut arī dzīvojām ielas pretējā pusē, virtuve mums bija atstāta skolā), ienāca Jānis un teica, ka aizbraukšot uz Izglītības nodaļu. Viņa sacītajam nepievērsu uzmanību, jo uz nodaļu viņš brauca bieži. Pienāca pusdienas laiks, bet Jāņa atpakaļ vēl nebija. Aizgāju pie direktora – vai viņš zina, kāpēc Jānis tik ilgi nav skolā. Direktors bija redzami uztraucies – neko viņam neesot teicis. Piezvanījām uz nodaļu, un tur atbildēja, ka Miķelēns nemaz nav bijis. Mani sagrāba briesmīgas nojautas, ka tik viņš nav čekā! Direktors mierināja, ka Jānis arī iepriekš divas reizes bijis čekā, bet viss beidzies labi.
Pārņēma neizsakāmas sāpes, sapratu taču, kādā valstī mēs dzīvojam. Vecākiem neko nestāstīju, jo māte jau ilgāku laiku slimoja. Iesākās gaidīšana. Vēl cerēju, ka varbūt vīrs pārnāks. Pienāca vakars, pagāja nakts, bet viņš nepārnāca. No rīta iegāju pie direktora Preisa. Direktors mierināja, ka no savas puses darīšot, ko varēšot, un ieteica iet uz čekas māju. Klausīju padomam un, paņēmusi brokastis, devos uz šo baigo vietu. Tur mani saņēma krievu valodā runājošs virsnieks, uzvārdā Jerovs, kurš paskaidroja, ka manu vīru vēl aizturēšot dažu apstākļu noskaidrošanai. Es lūdzu, vai nevarētu ar viņu satikties. Diemžēl nevarot, jo viņš atrodoties milicijas telpās Mātera ielā. Par vīra aizturēšanas iemeslu Jerovs īsti nezināja teikt, tikai piebilda, ka galvenie vainīgie esot mūsu pašu tautieši. Vispār šis čekas cilvēks, kā vēlāk izrādījās, pēc pakāpes majors, pret mani izturējās pieklājīgi, pat laipni. Viņš ieteica doties mājās un lika manīt, ka tur būšot kratīšana. Vēlreiz lūdzu, vai es nevaru ar vīru sastapties. Brīdi padomājis, viņš piekrita: “Nu horošo.” (Nu labi – krievu val.) un piebilda, lai ierodos rīt pēc pusdienas milicijā un jautāju pēc majora Jerova.
Darbā nebiju spējīga strādāt. Sēdēju un raudāju, jo nojautas bija sliktas. Mani apciemoja daudz draugu. Mierināja, lai cerot, ka viss būs labi, bet tās bija ilūzijas, kas nepiepildījās.
Samērā drīz ieradās divi čekisti, ģērbušies privātās drēbēs, – bija atnākuši izdarīt kratīšanu. Pieaicināja mājas saimnieci Olgu Ogu par liecinieci. Man liekas, ka kratīšana bija tīri formāla. Čekisti uzdeva dažus jautājumus un lika parakstīt dokumentu, ka neko pretvalstisku dzīvesvietā nav atraduši. Parakstījās arī Ogas kundze. Pēc kratītāju aiziešanas sāku nojaust, ka savu mīļo tik drīz neredzēšu. Kritu depresijā, kas manā stāvoklī varēja beigties bēdīgi. Dievs palīdzēja saņemties. Sāku rīkoties.
Nākamajā dienā devos uz majora Jerova solīto tikšanos ar savu mīļo vīru. Viņš vārdu bija turējis. Mēs satikāmies. Nezināju, ka tā būs priekšpēdējā saruna pirms gandrīz četrus gadus ilgas šķiršanās. Jerovs bija ļoti pieklājīgs un atstāja mūs telpā divatā. Bijām tik satraukti, ka neko daudz loģiski nevarējām parunāt. Vienīgais vīra nosacījums bija: mūsu bērniņam būt vai nebūt ir manas pašas izvēle. Es apvainojos un sāku raudāt. Taču, redzot vīra seju, sapratu, ka viņš ir laimīgs un cer, ka mēs drīz tiksimies.
Par tiesu neziņo
Enerģiski ķēros pie lietas. Rakstīju uz visām valdošajām instancēm sūdzības ar lūgumu, lai manu vīru atbrīvo. Biju pat aizbraukusi uz Rīgu pie kāda čekista, bijušā jelgavnieka, ko agrāk pazinu. Šis paziņa man atbildēja, ja es būtu vērsusies pie viņa, kad vīrs vēl bija apcietinājumā Jelgavā, būtu varējis palīdzēt. Proti, mana vīra vietā varēja apcietināt kādu citu! Čekai esot bijis rīkojums tik un tik apcietināt un tiesāt tādus, kas no Jelgavas. Stulbi, ciniski un necilvēcīgi.
Daudzmaz samierinājusies ar likteni, turpināju strādāt. Es taču vairs nebiju viena un solīju vīram, ka izturēšu visu, ko liktenis man būs nolēmis. Tomēr neziņa par Jāni uztrauca. Reizi mēnesī bija atļauts nodot sainīti Rīgā galvenajā „stūra mājā”. Tur uz manu jautājumu, kad varēšu tikties ar vīru, atbildēja, lai dodos uz tribunālu pie prokurora. Tā arī izdarīju. Tur savukārt atbildēja, ka tikai pēc tiesas sprieduma varēšot tikties. Prokurors neteica, kad būs tiesa, tikai piebilda, ka man par to paziņošot.
Tā pagāja četri mēneši. Nekādu atbildi nesaņēmu. Paciņas čeka pieņēma, un tā es zināju, ka Jānis vēl ir Rīgas Centrālcietumā. Kādu dienu pie manis ieradās kāda kundze, kurai arī vīrs bija apcietināts. Viņa zināja, ka nākamajā dienā, tas ir, 28. martā, mūsu vīriem būs tiesa. Viņa esot saņēmusi uzaicinājumu ierasties. Arī citas apcietināto sievas tādu saņēmušas. Nākamajā dienā devos uz čeku. Tur pieņēma manu paciņu. Jautāju, kad manu vīru tiesās. “Mēs jums paziņosim!” atskanēja. Aizgāju uz Kara tribunālu. Atbilde atkal tā pati. Ceļā uz vilcienu, lai brauktu mājās, satiku dažas apcietināto sievas. Viņas man taujāja, vai es uz tiesu neiešot: “Tur taču tiesās mūsu vīrus!” Es biju šokēta. Pārjautāju, vai arī manējo. Tiesāšot veselu grupu un arī manu vīru tajā skaitā.
Devos viņām līdzi uz Kara tribunālu. Ieejot priekštelpā, ieraudzīju veco paziņu Jerovu. Viņš sēdēja uz krēsla, kas bija nolikts priekšā kādām durvīm. Ļoti satraukta vaicāju: “Vai tiešām manu vīru arī tiesās?” Jerovs apstiprināja. Tad jautāju: “Kur viņš ir?” “Aiz šīm durvīm,” sacīja Jerovs. Uz manu vēlmi, vai drīkstu ieiet, viņš atbildēja apstiprinoši. Nekavējoši atvēru durvis un atrados telpā, kur rindā sēdēja vairāki vīrieši, tostarp arī mans vīrs. Mūsu skati uz mirkli krustojās, un tūlīt divi krievu čekisti mani izvilka ārā no šīs telpas. Jerovs, indīgi smīnot, jautāja, vai nu esmu pārliecinājusies. Atbildēju, kā var tik nekaunīgi cilvēkiem melot, jo ne man, ne pārējām sievām nebija nekādas izredzes piedalīties Kara tribunāla tiesā un ar mūsu vīriem tikties. Pēc kāda laika (maijā vai aprīlī) saņēmu ziņu, ka vīrs vēl atrodas Rīgas Centrālcietumā un reizi mēnesī varu viņu apciemot un nodot paciņu.
Maija beigās kopā ar draudzeni Olgu Bijeiku devos uz Centrālcietumu. Manu paciņu pieņēma, un arī satikšanās notika. Sajūta bija vārdos neizsakāma. Nevarēju neko pateikt. Tikai smaidīju. Starp mums bija restes un sargkareivis. Redzēju tikai Jāņa mīlas pilno un skumjo smaidu. Neko konkrēti neatceros. Iznākusi no satikšanās, noģību. Labi, ka līdzi bija mana uzticamā draudzene. Vēlāk ārsts teica, ka šādi uztraukumi var kaitēt mūsu mazulītim. Šī bija mūsu pēdējā tikšanās pirms gandrīz četrus gadus ilgas šķiršanās.
Meitas piedzimšana
Kopš jūnija par vīru nesaņēmu nekādas ziņas. Pati veselības dēļ nevarēju uz Rīgu aizbraukt, taču paciņas sūtīju. Kā vēlāk gan noskaidrojās, Jānis neko no mums vairs nebija saņēmis. Piedevām no pārdzīvojumiem saslima māte. Darbu turpināju ierastajā kārtībā, taču mazulīte jau lika par sevi manīt.
Kādu dienu saņēmu ziņu no Baltijas Kara apgabala prokuratūras, ka 1952. gada 28. martā mans vīrs ir notiesāts pēc 58. panta ar brīvības atņemšanu uz 25 gadiem. Tiesības atgriezties dzimtenē viņš zaudētu vēl piecus gadus pēc atbrīvošanas. Nezinu, kāpēc, bet, saņēmusi šo ziņu, nebiju spējīga pat uztraukties. Zināju jau, ka cilvēku var notiesāt ne par ko. Drausmīgs bija šis spriedums, bet mana loģika un ticība ļāva to mierīgi uztvert. Cik zinu, 1952. gadā Jelgavā apcietināja desmit cilvēkus. Sazinājusies ar dažiem viņu piederīgajiem, uzzināju, ka arī citiem piespriests līdzīgs sods.
3. septembrī piedzima mūsu meitiņa. Diemžēl šo prieka vēsti nevarēju vīram paziņot. Dzemdības bija ļoti grūtas. Kauns atzīties, bet es tajā brīdī biju kā pamirusi un vienaldzīga. Taču tad manī radās spēks garīgi saistīties ar savu vīru. Es zināju, cik ļoti viņš ilgojās, lai mums būtu bērniņš. Tajā īsajā laikā, kad, bērnu gaidot, bijām kopā, abi cerējām, ka pirmā mums būs meitiņa. Apzinājos, ka nu es savai meitai esmu vienīgā un ka man ir jābūt stiprai. Bērna tēvs no sirds vēlētos būt kopā, bet pret savu gribu ir netaisni atņemts. Meitiņa piedzima 3,4 kilogramus smaga un izskatījās ļoti skaista. Mani draugi silti apsveica, tāpat arī radiņi. Bija gan ziedi, gan apsveikumi. Bet nebija šajā skaistajā brīdī klāt cilvēka, kuru mīlēju un kurš mīlēja mani. Sāpīgi, ka no vīra nesaņēmu nekādas ziņas. Tikai no citu notiesāto sievām uzzināju, ka visi no Rīgas izvesti 1952. gada rudenī.
Pirmo vēstuli no vīra saņēmu oktobrī. Tā bija rakstīta no Molotovskas apgabala Krievijā. Priecājos neizsakāmi, jo līdz tam piedzīvotā neziņa bija drausmīga. Mūsu sarakste turpinājās trīs gadus – no 1952. gada oktobra līdz 1955. gada 29. oktobrim, kad Jānis tika amnestēts un atgriezās mājās pie manis un meitas, kura bez tēva bija augusi vairāk nekā trīs gadus. Par dzīvi šajos četros gados esmu saglabājusi mūsu saraksti. Vēstulēs esmu uzrakstījusi visu, ko izjutu, dzīvojot un strādājot bez mīļotā vīra. Esmu saglabājusi arī viņa man rakstītās vēstules, kas liecina, cik mums abiem bija grūti vienam bez otra. Šajās vēstulēs negribēju viņu apbēdināt, rakstot par nepatīkamiem notikumiem manā dzīvē. Rakstīts tika izmisumā un bezgalīgās ilgās. Tomēr lēnām ledus sāka kustēties… Pēc gandrīz četru gadu šķiršanās es sagaidīju savu mīļoto vīriņu.
Vīra atgriešanās un jaunais darbs slimnīcā
Nevaru aprakstīt izjūtas tikšanās brīdī. Garīgi, caur vēstulēm mēs visus šos gadus bijām vienoti.
Atsākās mūsu pārtrauktā kopā dzīvošana. Sākumā bija dažādas grūtības. Vīrs negribēja dzīvot uz mana rēķina, kaut gan viņam bija vajadzīga gan fiziska, gan garīga atpūta. Vislabāk jutās mūsu mazulīte. Viņa momentā atrada kopīgas intereses ar papucīti. Mēs visu laiku bijām stāstījuši, ka viņai, tāpat kā citiem bērniem, ir tēvs. Vienīgi meitiņa bija neapmierināta, ka vajadzēja atbrīvot vietu gultā man blakus, jo to aizņēma mīļais papucītis.
