Pagājušo piektdien, sestdien un svētdien mūsu teātris ar režisores Lūcijas Ņefedovas iestudēto Hugo Krūmiņa komēdiju «Precību drudzis» viesojās Alsungā, Kuldīgā un Talsos.
Pagājušo piektdien, sestdien un svētdien mūsu teātris ar režisores Lūcijas Ņefedovas iestudēto Hugo Krūmiņa komēdiju «Precību drudzis» viesojās Alsungā, Kuldīgā un Talsos. Skatītāji uzņēma ļoti atsaucīgi, jo beidzamajos gados teātri uz laukiem un mazpilsētām brauc ļoti reti un cilvēki jau ir atraduši no izrādēm. Tomēr jutām, ka bijām gaidīti. Piemēram, Alsungā, lai cik tur maza estrādīte, visapkārt zāle bija nopļauta, soliņš sataisīts, trīs sievas izravējušas puķu dobes. Starp citu, vienīgā vieta Latvijā, kuri nav savas estrādes, šķiet, ir Jelgava. Uz pārvietojamās estrādes, ko pilsēta tagad ir iegādājusies, kārtīgs deju kolektīvs taču nevar uziet. Arī teātrim labāk, ja izrāde notiek pierastā, iekoptā vietā, kā tas savulaik bija Uzvaras parkā.
Vēl pagājušajā nedēļā kā izvadītājs biju bērēs. Par šo godpilno darbu varu teikt, ka man dod lielu gandarījumu tas, ja, vadot ceremoniju, spēju aizgājēja tuviniekus mierināt, palīdzēt pārvarēt dzīves grūto brīdi.
Municipālajā policijā strādāju par atskurbtuves dežurantu. Mums ir ļoti labs kolektīvs, un tādēļ varu samainīt dežūras, lai tiktu uz izrādēm utml. Atskurbtuvē nedēļa bija samērā mierīga. Pa šo laiku dzērumu te izgulēja ap simtu aizturēto, taču visi uzvedās puslīdz pieņemami. Trāpījās viens, kas stādījās priekšā kā ļoti dievbījīgs cilvēks, bezmaz skaitīja pātarus. Kad viņu ievietoja palātā, draudēja dežurantiem, ka, iznācis ārā, mūs noķeršot un nositīšot. Vai tā runā un uzvedas kristietis? Domājot par savu darbu, uztrauc tas, ka dzērumā aizturēto skaits diemžēl palielinās, tie kļūst jaunāki.
Domājot par mūsu sociālo politiku, līdzekļu atņemšanu veselībai, esmu izbrīnīts par to, cik ļoti mūsu valsts ienīst savus pilsoņus. Ļoti daudz no tā, ko tagad lietojam, ir radījuši mūsdienu pensionāri. Kas tad šobrīd no jauna ir uzcelts? Ja nu vienīgi kāda izklaides vieta vai lielveikals. Būtu no kapa jāceļas augšā Kārlim Ulmanim un nevardarbīgi jāizdzenā visi tie mutes bajāri! Spēku un optimismu man dod ģimene – meita, dēls, mazdēliņš Edgars un teātris, ar kuru nu apceļoju Latviju. Kaut ārzemēs tālāk par Žagari neesmu bijis, esmu pārliecināts, ka Latvija ir visskaistākā. Kaut vai Jūrkalnes stāvkrasti. Fantastika.
