Puves bojāto lielogu dzērveņu skaits strauji aug pēc nonākšanas glabātavā.
«Mūsu ogām ir nākotne,» pārliecināta lauksaimniecības doktore Līga Vilka, kura pašā vasaras izskaņā LLU aizstāvējusi promocijas darbu «Lielogu dzērveņu ogu puves un to ierosinātāji Latvijā». Tā kā Eiropā stādījumi ražošanai ir izveidoti tikai Latvijā un Baltkrievijā, viņa uzskata, ka šīs ogas ir niša, kurā Latvija var sevi pieteikt Eiropā.
Pie mums – 20 gadu
Lielogu dzērvenes Eiropā un arī Latvijā ievestas pavisam nesen. Latvijas teritorijā lielražošanā tās sāka audzēt 90. gadu beigās un 2000. gadu sākumā. Ap 2005. gadu audzētāji sākuši interesēties par lielogu dzērveņu slimībām un kaitēkļiem un vērsušies pēc palīdzības pie zinātniekiem. «Tobrīd strādāju Latvijas Augu aizsardzības pētniecības centrā. Iestājos maģistrantūrā, un man vajadzēja maģistra darba tēmu. Tad vēl ne reizi nebiju redzējusi lielogu dzērvenes un neko nezināju par dzērveņu slimībām,» pievēršanos to pētniecībai atminas L.Vilka.
Taču pētniecības sākums nebija viegls – trūka literatūras par dzērveņu slimībām. Līga mācījās pēc amerikāņu brošūras, izmantojot mikoloģijas skaidrojošo vārdnīcu, mēģināja tikt galā ar terminoloģiju svešvalodā. Tolaik arī internets nebija tik attīstīts un publikācijas nebija viegli pieejamas. Par dzērvenēm, to iedzīvošanos Latvijā, atbilstību klimatam iepriekš rakstījis Alfreds Ripa, tomēr viņa aprakstītās dzērveņu slimības bija vairāk tulkojumi. Pētījuma gaitā Līga ieviesusi latviskos dzērveņu slimību nosaukumus, kas gan nav oficiāli apstiprināti, bet jau lietoti LLU darbinieku kopizdevumā «Lielogu dzērveņu audzēšana» (2012). Viņa ar saviem pētījumiem varētu būt uzskatāma par celmlauzi šajā jomā ne vien Latvijas, bet arī Eiropas mērogā.
Laukā puve nav izplatīta
Promocijas darbā raksturoti deviņi konstatētie lielogu dzērveņu puves ierosinātāji. Pētījumi veikti sešos lielākajos un vecākajos lielogu dzērveņu stādījumos Latvijā – Rucavas, Alsungas, Apes, Talsu, Babītes un Pārgaujas novadā. Stādījumi ierīkoti daļēji izstrādātos vai izstrādātos kūdras purvos, vienīgi Babītes novadā stādījums veidots mākslīgi: uz zāģu skaidu pamata. Šis ir arī jaunākais stādījums Latvijā (izveidots 2002. gadā), pārējie tapuši no 1990. līdz 1998. gadam.
Tā kā Latvijā pētījumu nebija un arī Eiropā lielogu dzērvenes audzē maz, Līga iegūtos datus salīdzinājusi ar Ziemeļamerikas situāciju. Tur lielogu dzērveņu ogu puvi ierosina 32 patogēni (biežāk izplatīti 10–15), bet kopumā pēdējos 200 gados konstatētas vairāk nekā 150 dažādas sēnes, kas bojā dzinumus, lapas, ziedus, saknes, bet visvairāk ogas, samazinot ražu un kvalitāti. Latvijas klimats lielogu dzērveņu audzēšanai ir piemērots, taču mērenā temperatūra, lietus, vējš un mitrais gaiss veicina arī slimību attīstību. «Inficēšanās var notikt ziedēšanas laikā, kad atmirst zieds vai nedaudz vēlāk jau augļaizmetnis. Taču slimības inkubācijas periods var būt ļoti ilgs un puve parādīties ražas novākšanas vai tikai uzglabāšanas laikā. Tāpat patogēni no dzinumiem var tikt pārnesti uz ogām ražas novākšanas laikā,» skaidro Līga. Vizuāli dzērveņu puves praktiski nav atšķiramas, tāpēc svarīgs bija darbs laboratorijā.
Latvijā ogu puve uz lauka nav tik izplatīta, lai audzētājam nestu lielus ekonomiskus zaudējumus. Taču pēc nonākšanas glabātavā strauji aug puves bojāto ogu skaits. Latvijā lielogu dzērvenes var uzglabāt divus mēnešus pēc novākšanas, neradot būtiskus ekonomiskos zaudējumus, jo līdz novembra beigām puve sabojā vidēji 11–35 procentus ogu, bet līdz decembra beigām – jau 66 procentus. Kopējie ražas zudumi uzglabāšanas laikā var sasniegt pat 33–82 procentus, tāpēc, ja ogas paredzētas pārstrādei, tās nepieciešams pēc iespējas ātrāk sasaldēt.
Amerikāņu ogas – ķīmiskas
Ogu puves izplatība uz lauka Latvijā ir no 1,9 līdz 2,4 procentiem, kas ir ievērojami mazāk nekā Ziemeļamerikā, kur uz lauka sapūst pat 80–100 procentu ražas. To lielā mērā ietekmē ogu novākšanas metodes. Ziemeļamerikā ogas neaudzē dabīgos purvos kā Latvijā, bet gan speciāli ierīkotos stādījumos, kam pamatā ir minerālaugsne. Tas ļauj ražu novākt ar uzplūdināšanas metodi – stādījumi tiek applūdināti, tad brauc speciāls kombains, kas ogas atdala no auga, tās uzpeld virspusē un tad tiek savāktas. Ūdenī patogēni izplatās ļoti strauji, tāpēc bojāto ogu skaits ir tik liels. Turklāt arī ceļš līdz noliktavai ogas nesaudzē. Tāpēc Amerikā lielogu dzērvenes praktiski netiek uzglabātas – tās uzreiz realizē. Latvijā turpretī ogas tiek novāktas ar rokām vai speciāliem kombainiem. Turklāt mūsu dzērvenes tikpat kā netiek apstrādātas ar ķīmiskiem augu aizsardzības līdzekļiem pretēji Amerikā audzētajām – lielās puves izplatības dēļ tur tās citādi nemaz nav iespējams izaudzēt.
«Ja salīdzina ar Ameriku, mūsu dzērvenes ir ekoogas,» teic Līga. Tā kā puves iespējamība uz lauka ir tik zema, daudzi Latvijas audzētāji neizmanto nekādus augu aizsardzības līdzekļus. Viņus gan uztrauc dzinumu atmiršana, tomēr to var izraisīt ne tikai slimības, bet arī citi ārējie faktori, kā sals vai sausums. Līga šeit saredz pētījumu iespējas, lai ķīmiskie līdzekļi netiktu lietoti nelietderīgi. To vietā slimību ierobežošanai var izmantot arī mulču, ar ko ik pēc pāris gadiem dažu centimetru biezumā pārber stādījuma augsnes virskārtu. Tā tiek pārklātas atmirušās augu daļas, nobirušās ogas, arī kaitēkļi tiek nosegti, stādījums atjaunojas. Amerikā turpretī kūdras vietā izmanto smilti, taču purva vidē to darīt nevar – pirmkārt, mainās augsnes skābums, otrkārt, smilts radītu labvēlīgu vidi nezālēm.
Plašas iespējas pētījumiem
«Dzērvenes var pētīt un pētīt,» saka Līga. Lai gan pati šobrīd pārtraukusi pētniecību, viņa potenciālu tai saskata gan fungicīdu, gan insekticīdu lietojumā (dzinumus bojā pangodiņš, taču Latvijā nav reģistrēti insekticīdi, ar kuriem to būtu iespējams apkarot). «Bet varbūt mēs varam izdomāt ķīmiskiem līdzekļiem alternatīvu metodi kā mulčēšanas gadījumā. Mulčēt varētu arī ar zāģu skaidām, bet tas vēl ir jāpārbauda. No Amerikas atšķiramies arī ar to, ka tur ir desmitiem cilvēku, kas pēta dzērvenes, pie mums pašlaik neviens to nedara,» tā Līga. Tāpat darba lauks paveras agrotehnikas un kailsala radīto postījumu izpētē, mākslīgo stādījumu ierīkošanā, kur kā Amerikā ogas varētu ievākt ar uzplūdināšanas metodi (tai ir arī pozitīvā puse – bezskābekļa vidē mazinās kaitēkļu un slimību izplatība), taču tā ir pietiekami dārga. Latvijas apstākļiem nepieciešama arī cita mēslošana, kas varētu palielināt ražību. Jau tagad ievācam ap 40 tonnām ogu no hektāra, taču Amerikā ražība ir vēl augstāka.
Latvijas lielogu dzērvenēm Eiropas tirgū Līga saskata potenciālu. «Pēc mūsu ogām ir liels pieprasījums, un man šķiet, ka tā ir niša, kuru varam aizpildīt. Zemenes audzē visur, un savas ogas varam paturēt vietējā tirgū, bet par dzērvenēm ir interese. Ievārījumi, sulas, kas ir ļoti veselīgas, dzērvenes pūdercukurā, ļoti pieprasītas ir sukādes. Mūsu dzērvenēm ir nākotne,» tā Līga.
Lielogu dzērvenes (Vaccinium macrocarpon)
Iespējams, evolūcijas gaitā purva dzērvenes cēlušās no lielogu dzērvenēm. Selekcionēts vairāk nekā simt lielogu dzērveņu šķirņu, no kurām vecākās ir ‘Howes’ (1843) un ‘Early Black’ (1852).
Lielogu dzērvenes jau 16. gadsimta 50. gados indiāņi izmantoja pārtikā un medicīnā, bet tikai kopš 1816. gada tās sāktas pavairot, ierīkojot stādījumus. Komerciāliem mērķiem ASV Masačūsetsas štatā plantācijas sāka veidot 1910. gadā.
Lielogu dzērvenes audzē arī Kanādā, Argentīnas dienvidos, Čīlē, Nīderlandē un Eiropas austrumos. Eiropā lielogu dzērvenes ieveda 1959. gadā, bet atšķirīgā klimata dēļ ne visur tās ieviesa lielražošanā. Baltkrievijā lielogu dzērvenes komerciāliem nolūkiem sāka audzēt 20. gadsimta 80. gados. Vācijā to audzēšanu sāka popularizēt 70. gados, tika ierīkoti stādījumi pētniecībai, bet ne lielražošanai. Audzētāji atzinuši, ka klimats nav piemērots arī ogu audzēšanai Lietuvā, kur gan Kauņas Botāniskajā dārzā izveidots vairāk nekā 30 šķirņu kolekcijas stādījums. Arī Igaunijā lielogu dzērvenes audzē nelielās platībās – agrās salnas bieži bojā augus.
Latvijā pirmos lielogu dzērveņu stādījumus 1970. gadā ierīkoja Salaspils Nacionālā botāniskā dārza biologs Alfreds Ripa. Latvijā klimats un augšanas apstākļi lielogu dzērveņu audzēšanai ir piemēroti, tomēr komerciāliem nolūkiem stādījumi ierīkoti tikai 90. gadu beigās. Salīdzinot ar Ziemeļameriku, kur dzērveņu audzēšanai tiek speciāli izveidoti lauki, Latvijā tās var audzēt dabīgā vidē. Latvijā ir 54 tūkstoši hektāru kūdras purvu, no kuriem 15 tūkstoši ir izstrādāti. Tie būtu piemēroti ogu audzēšanai, tomēr stādījumu kopplatība Latvijā ir vien 120 hektāru. Pēc Apvienoto Nāciju Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (Food and Agriculture Organization of the United Nations) datiem, 2004. gadā Latvija bija ceturtā lielākā dzērveņu eksportētājvalsts pasaulē.
No Līgas Vilkas promocijas darba
